trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Darba svētki

Darba svētki, arī Starptautiskā strādnieku solidaritātes diena ir brīvdiena, kurā tiek godāti visu zemju strādnieki un strādnieku šķira. Latvijā un lielā daļā Eiropas tie tiek svinēti 1. maijā, savukārt, piemēram, Lielbritānijā un Īrijā tie tiek svinēti pirmajā maija pirmdienā. Vēl citur, piemēram, ASV, Japānā, Austrālijā un Jaunzēlandē Darba svētki (angliski - Labour day) tiek svinēti citos datumos. Eiropā tradicionāli 1. maijs ir bijis pavasara brīvdiena (sal. latviešu Ziedonis), tāpēc Darba svētki ir ērti sasaistīti ar jau pastāvošām brīvdienām.

Darba svētku vēsture

Darba svētki, par brīnumu, tāpat kā citi svētki, kurus daži dēvē par “padomju atraugām”, ir radušies ASV. 19. gadsimta beigās, kad vēl nebija 8 stundu darbadienas (starp citu, Henrijs Fords pārliecinājās par to, ka tā ir efektīvāka produktivitātes ziņā par, piemēram, 10 vai 12 stundu darbadienu). Vienīgās valstis, kurās bija 8 stundu darbadiena augsti kvalificētam darbaspēkam, bija Austrālija un Jaunzēlande, kurās, starp citu, pirmajās parādījās arī sieviešu balsstiesības. Citur, piemēram, Francijā, cilvēki gandrīz visu 19. gadsimtu strādāja pa padsmit stundām dienā--gluži kā pašlaik daži jauni cilvēki, kas vēlas tikt pie labāka posteņa firmā.

1. maija datums meklējams ASV darbaļaužu asociācijas 1886. gada streikā, kurā visā ASV vairāki simti tūkstošu strādnieku streikoja, lai tiktu pie 8 stundu darbadienas. Protesti nebeidzās šajā dienā, un pēc pāris dienām Čikāgā mierīgas demonstrācijas laikā tika nogalināti divi strādnieki. Nākamajā dienā anarhistu un sociālistu sapulcināti ļaudis protestēja Čikāgas Heimārketa (Haymarket - siena tirgus) laukumā, kur anarhistu mesta bumba nogalināja vairākus policistus, kuri savukārt atklāja uguni un nogalināja pāris strādniekus. Šim terora aktam bija milzīgas sekas, un, lai gan tas noveda pie anarhistu, imigrantu un arī vienkāršu strādnieku arestiem, savā ziņā tas bija arī signāls tam, ka pasaulē briest pārmaiņas.

1888. gadā Sentluisā Amerikāņu darba federācija pasludināja, ka, sākot ar 1890. gada 1. maiju, darbadienai nevajadzētu būt ilgākai par 8 stundām, tāpēc šo datumu tradicionāli uzskata par Darba svētku sākumu. Līdz 20. gadsimta 20. gadiem gandrīz visa pasaule bija pasludinājusi, ka darbadienas ilgums nedrīkst pārsniegt 8 stundas jeb 40 stundas nedēļā. Latvijā šos svētkus pirmoreiz atzīmēja 1893. gadā Liepājā, savukārt 1904. gada 1. maijā pirmoreiz tika uzvilkti Latvijas karogi ar revolūcijas lozungiem, un nākamajā gadā Darbaļaužu solidaritātes dienā piedalījās arī lauku ļaudis.

Padomju okupācijas laikā 1. maiju atceras saistībā ar milzīgām demonstrācijām gan Rīgā, gan Sarkanajā laukumā, taču būtu vērts atcerēties, ka, lai gan šiem svētkiem ir sociālistiskas saknes, tie nekādā ziņā nav Padomju Savienības mantojums. Tāpat Latvijā tie ir saistīti arī ar pavasara iešanu uz otru pusi, dabas ziedēšanu - Ziedoni. Kā arī, protams, ar dzejnieka Imanta Ziedoņa uzvārda dienu.

Darba svētki šodien

Šodien, kad ļaudis labprātīgi strādā 10 un pat 12 stundas dienā, lai tiktu pie lielākas algas, darba svētki ir tik vien kā priecīga brīvdiena. Gājienos cilvēki vairs dodas reti, un tikai vietās, kur ir acīmredzama sociālā netaisnība, Darba svētkiem vairs ir kāda politiska nozīme.

piektdiena, 2015. gada 6. novembris

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Daudz latviešiem to sēru dienu, taču vēsture mums tiešām nav bijusi nekāda priecīgā. Par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienām var uzskatīt trīs datumus: 25. martu, kad 1949. gadā notika visplašākā latviešu izsūtīšana uz Sibīriju; 14. jūniju, kad 1941. gadā notika izsūtīšana uz soda nometnēm, kā arī decembra pirmo svētdienu, kurā tiek pieminēts PSRS genocīds pret tolaik PSRS dzīvojošajiem latviešiem (norisinājās 1937-1938. gados, pieskaitāma pie staļiniskajām represijām). Diemžēl tikai 25. marts un 14. jūnijs tiek atzīmēti plašāk, savukārt 25. martu daļēji aizēno leģionāru pieminēšanas diena 16. martā un drīz sekojošās 8. maija svinības. Šajā rakstā vairāk pastāstīsim par 14. jūnija un decembra pirmās svētdienas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienām, jo 25. marta notikumi tomēr ir zināmi plašākai sabiedrības daļai.

Pret latviešiem vērstais genocīds PSRS 1937-1938. gads


No 1936. līdz 1938. gadam norisinājās masveida “tīrīšanas” PSRS iekšienē: J. Staļina vadībā valstī tika nogalināti no 700 līdz 1,2 miljoniem cilvēku, vēl vairāk - arestēti - par it kā kontrrevolucionāru darbību. Neņemot vērā cilvēciskās sekas, daļēji tieši šīs tīrīšanas bija atbildīgas par PSRS armijas vājumu Ziemas karā un sekojošajā 2. Pasaules karā, jo tika nogalināts arī daudz spējīgu militārpersonu. Faktiski tā bija milzīga atbrīvošanās no sāncenšiem, kā arī nacionālajām minoritātēm, tādām kā latvieši.

PSRS 1937. gada novembra beigās sākās masveida likvidācija, kas skāra latviešu biedrību darbiniekus, imigrantus, kas bija ieradušies PSRS pēc 1920. gada, kā arī Latvijas pavalstniekus, kas tika turēti aizdomās par spiegošanu. Kopumā ir ziņas par 16 573 cilvēku nošaušanu, savukārt arestēti kopumā tika aptuveni 22 tūkstoši. Starp upuriem minami latviešu kultūras un izglītības biedrības “Prometejs” darbinieki, Valsts teātra “Skatuve” personāls (ieskaitot garderobistes), kā arī daudzi, daudzi citi. Tikai 1988. gada beigās nogalināto arhīviem tika dota pieeja, lai tuvinieki var uzzināt, kur un kad nogalināti viņu radi.

1941. gada izsūtīšanas (nakts no 13. uz 14. jūniju)

Pēc Latvijas okupācijas tika masveidā ievāktas ziņas par iedzīvotājiem - skaitliski galvenokārt latviešiem, kuru bija 81% no visiem deportētajiem, taču tika izsūtīti arī ebreji, krievi un citi - kas darbojušies pretpadomju aģitācijā, aizsargu organizācijā; tāpat tika izsūtīta arī nozīmīga daļa no Latvijas inteliģences. Kopā deportēja ap 15 000 cilvēku. Sākumā vīriešus nošķīra no viņu ģimenēm, pēc tam vai nu nošāva (kopā 690), vai nosūtīja uz “darba nometnēm” uz laiku no 3 līdz 10 gadiem, savukārt viņu ģimenes tika nosūtītas uz attāliem PSRS novadiem - galvenokārt Sibīrijas daļām. Izdzīvošanas izredzes deportētajiem nebija pārāk labas - kopumā izsūtījumā nomira 34% no visiem izsūtītajiem, taču, protams, to vidū pieskaitītas arī nevardarbīgas nāves. Latvijā deportētie varēja atgriezties tikai 50. gadu vidū, savukārt citi - piecdesmitajos vai sešdesmitajos gados. Gadījās, ka daži pārdzīvoja arī otru deportāciju 1949. gada 25. martā.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena


Šīm dienām, protams, pa virsu ir daudz nacionālo pustoņu, taču jāatcerās, ka pamats šīm zvērībām tomēr ir ideoloģisks vai vismaz saistās ar ļaunu cilvēku mēģinājumiem palikt pie varas: kaut vai tāpēc, ka Staļins pēc tautības bija gruzīns, un ne visi izsūtītie bija latvieši. Protams, viedokļi par to, vai latviešiem vajag tik daudz sēru dienu (visvairāk rāda ar pirkstu uz decembra pirmo svētdienu, kuru neviens īsti neatceras), ir dažādi. Turklāt reti kurš vairs skatās uz kalendārā norādītajām dienām, drīzāk visu uzzina televīzijā vai internetā. Taču ir arī iemesli saglabāt šīs dienas vērtīgā piemiņā. Vērts pastāvēt uz to, ka visas šīs zvērības ir notikušas, jo šajos laikos ar vēstures pārgrozīšanu nodarbojas veselas valstis.

otrdiena, 2015. gada 13. oktobris

Latvijas Republikas okupācijas diena

Katru gadu 17. jūnijā tiek atzīmēta Latvijas Republikas okupācijas diena, kurā Latvijā ienāca Sarkanā armija un pēc PSRS ultimāta atkāpās valdība, kas tika aizvietota ar PSRS ielikteņiem. Toreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis nolēma padoties milzīgā pārspēka priekšā, un Latvijas valsts zaudēja pilnīgu rīcībspēju, iekļaujoties PSRS sastāvā. Tā ir pirmā no trīs okupācijām, kas 2. Pasaules karā skāra Latviju, un ir iezīmējama kā viens no traģiskākajiem mirkļiem Latvijas valsts vēsturē. Tiesa, Latvijas okupācija nekad netika atzīta de iure, jo liela daļa valstu neatzina nelikumīgo padomju varu. Šī iemesla dēļ 1991. gadā, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, tika runāts par tās atjaunošanu, jo juridiski tā nekad nebija beigusi pastāvēt.

Priekšvēsture

Šajā laikā Eiropā jau bija sācies 2. Pasaules karš, kurā zināmā mērā jau bija iesaistījusies arī Padomju Savienība, jo ar Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu 1939. gadā tika pārdalītas Vācijas un PSRS ietekmes sfēras Eiropā. Šajā paktā PSRS tika atdotas Baltijas valstis. 1939. gada septembrī un oktobrī visām Baltijas valstīm tika uzspiesta PSRS karaspēka izvietošana valstu teritorijās, savukārt Somija pretojās, tādēļ sākās t.s. Ziemas karš.

Lai gan faktiski Baltijas valstis jau bija nonākušas PSRS ietekmes zonā, PSRS 1940. gada 15. jūnijā izraisīja t.s. “Masļeniku robežincidentu”, kurā PSRS karavīri nogalināja un sagūstīja vairākus desmitus Latvijas robežsargu, provocējot Latviju un dodot PSRS iemeslu ievest karaspēku (noteikti meklējama sasaiste ar šodienas notikumiem Ukrainā, kurā Krievija mēģina izmantot iespēju “atmazgāties” starptautiskajā arēnā, veicot provokatīvas darbības). 17. jūnijā Latvijas valsts padevās PSRS karaspēkam. Tajā pašā dienā tika okupēta arī Igaunija, savukārt Lietuvā karaspēks tika ievests jau 15. jūnijā.

Sarkanās armijas vienības sistemātiski pārņēma lielākās pilsētas, militāri nozīmīgākos punktus, kā arī mediju darbību. Piemēram, Rīgā padomju tanki iebrauca ap pusdienlaiku un ieņēma dzelzceļa staciju, Prezidenta pili, kā arī citas valsts nozīmes ēkas, kamēr lidmašīnas ielidoja svarīgākajos lidlaukos. Tā kā pirmīt Latvijas gaisa telpai jau sen bija lidojušas pāri militārās lidmašīnas, Latvija jau sen bija izpētīta, un karaspēka ievešana izcēlās ar padomju armijai neraksturīgu precizitāti, kam gan palīdzēja arī pretošanās neesamība. Tajā pašā dienā - 17. jūnijā - uz Latviju tika nosūtīts PSRS sūtnis Andrejs Višinskis, kurš diktēja jaunā Ministru kabineta sastādīšanu, tādējādi jau okupācijas dienā tika likti pamati jaunajai izpildvarai Latvijas teritorijā.

Sekas

Pašas galvenās sekas, protams, bija Latvijas valsts suverenitātes zaudēšana, taču īstermiņā Latvija - it sevišķi tās inteliģence - tika pakļauta dažādām represijām, kurām kulminācija bija rodama vairākās deportācijās, piemēram, 1941. gada jūnijā un 1949. gadā. Tajās no Baltijas valstīm tika represēti vairāki simti tūkstoši iedzīvotāju. Latvijas valsts atguva neatkarību tikai pēc 50 gadiem. Tīri psiholoģiski var teikt, ka PSRS represijas iedrošināja Latvijas iedzīvotājus aktīvāk sadarboties ar Nacistiskās Vācijas okupantiem, un kopumā Vācijas okupācijas gadi bija maigāki, nekā padomju okupācijas gads.

Tāpat krietni pamainījās Latvijas etniskais sastāvs - 1989. gadā krievu īpatsvars Latvijā bija 34% pret latviešu 52%, savukārt 1935. gadā šie skaitļi bija respektīvi 10 un 75 procenti. Tiesa, pašlaik šī tendence mainās. Tāpat pazuda arī kultūras dzīvei vērtīgā baltvāciešu diaspora, saruka arī ebreju skaits, lai gan to var sasaistīt arī ar 2. Pasaules kara sekām kā tādām. Bez Sarkanā terora un deportācijām, ir grūti nošķirt tiešās sekas Latvijas valsts okupācijai 1941. gada 17. jūnijā no 2. Pasaules kara sekām visā Latvijā.

svētdiena, 2015. gada 4. oktobris

Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena

Otrā pasaules kara beigas Eiropā tika sagaidītas 1945. gada 8. maijā, kad pēc Ādolfa Hitlera nāves Vācija parakstīja bezierunu kapitulāciju. Šajā dienā visā Eiropā atzīmē Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Padomju Savienībā to atzīmē 9. maijā laika joslu atšķirības dēļ: kad Padomju Savienība un Vācija parakstīja kapitulācijas līgumu, Maskavā jau bija 9. maijs. Latvijai un citām valstīm Otrais Pasaules karš bija lielākā traģēdija rakstītajā vēsturē. Šajā dienā notiek atceres pasākumi 2. Pasaules kara piemiņas vietās - Brāļu kapos, Salaspils memoriālā un citur.

Latvijas zaudējumi Otrajā pasaules karā

Latvija Otrā pasaules kara laikā tika okupēta trīs reizes, karadarbība Latvijas teritorijā norisinājās kopā 10 mēnešus. Tiešā karadarbībā gāja bojā aptuveni 90 tūkstoši karavīru, taču civiliedzīvotāju vidū daudz vairāk devās bēgļu gaitās, tika deportēti uz Krieviju, nosūtīti spaidu darbos uz Vāciju vai nošauti. Pēc kara beigām Latvija bija zaudējusi aptuveni trešdaļu iedzīvotāju, bija izpostīti 90% rūpnīcu, lielāko pilsētu vēsturiskie centri, Rēzekne un Jelgava bija praktiski jāceļ no jauna. Latvija bija viena no retajām valstīm, kas pēc Otrā pasaules kara vairs nepastāvēja.

Latvijai Otrais pasaules karš noslēdzās tikai 1991. gadā, kad tika de facto pasludināta valsts neatkarība, un daudzas Latvijas sabiedrības problēmas var tikt uzskatītas par tiešām Otrā pasaules kara sekām - gan ekonomiski, gan kulturāli Latvija spējusi patstāvīgi attīstīties tikai 25 gadus kopš neatkarības atjaunošanas. Jāmin arī izmainītais etniskais sastāvs, tajā skaitā vācbaltiešu izceļošana un krievu imigrantu apmešanās uz dzīvi Latvijā.

Ko darīt 8. maijā?

Lai gan ne katram ir radi, kas gājuši bojā Otrajā pasaules karā, šajā datumā tomēr vērts piedalīties piemiņas un atceres pasākumos. Tīri personīgi - vērts atcerēties savu vēsturi un to, ka jāpastāv uz savu taisnību un vēstures izpratnia laikā, kad citiem ir izdevīgi pretoties godīgas, argumentētas, caurspīdīgas vēstures izpratnei un nodarboties ar faktu viltošanu. Latvijā Otrais pasaules karš nesa skumjas un asinis, caur kurām tomēr dzīvojam vēl šobaltdien.

Protams, jāpiemin arī Uzvaras diena, kuras svinības 9. maijā mēdz aizēnot 8. maija sēru dienu. Lai gan katru gadu tas tiek padarīts par politisku pasākumu, un opozīcijas partijas mēģina pavairot politisko kapitālu, ir, maigi izsakoties, grūti uzskatīt to par pretvalstisku dienu, jo objektīvi ir grūti iztēloties, ka, svinot Otrā pasaules kara beigas, kāds gribētu svinēt Latvijas valsts krišanu okupācijā. Angļu žurnālists Maiks Koljērs, kuram kā ārzemniekam pret šo parādību tomēr ir vēsāks skatapunkts, kādā savā rakstā saka: “Ja Latvija ir gatava paciest - paciest, nevis atbalstīt - šādus pasākumus, tai ir tiesības saukties par vairākuma demokrātiju, kas ir pietiekami nobriedusi, lai tiktu galā pati ar savas vēstures sekām.”

otrdiena, 2015. gada 22. septembris

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Kopā atceres dienu, kas var pretendēt uz šādu nosaukumu, ir veselas trīs - 25. marts, par kuru būs šis raksts, 14. jūnijs, kā arī decembra pirmā svētdiena, kurā atzīmē 1937-1938. gada staļiniskajās represijās nogalinātos PSRS dzīvojošos latviešus. Šis pirmais nosauktais datums - 25. marts - ir datums, kurā notika vislielākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana no valsts uz attāliem PSRS reģioniem. Tas ir uzskatāms par genocīdu, jo no izsūtītajiem 42 322 cilvēkiem 95,4% bija latvieši, lai gan LPSR etniskais sastāvs bija krietni raibāks.

Kāpēc cilvēkus izsūtīja?

Pēc Otrā pasaules kara tika sākta kolektivizācija, pārvēršot zemnieku saimniecības kolhozos. Lai tā noritētu raitāk, kā arī varētu atbrīvoties no “kulakiem” - tā sauca brīvos zemniekus, kas negribēja darboties revolūcijas vārdā - vajadzēja atbrīvoties no pašiem cilvēkiem, nosūtot viņus uz “pasīliju” (tā kādreiz sauca Brazīliju - šeit tas ir eifēmisms nosūtīšanai uz Sibīriju). Tāpat zemnieki palīdzēja toreiz vēl diezgan aktīvajiem partizāniem - Mežabrāļiem.

1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”.

Pēc šī lēmuma vadoties, 1949. gada 25. martā tika arestētas un no Latvijas izsūtītas 13 504 ģimenes. Šie cilvēki tika nosūtīti galvenokārt uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem. No visām Baltijas valstīm tieši no Latvijas izvesti aptuveni 45% izsūtīto, tāpēc Latvija šajās represijās cietusi visvairāk. Diemžēl operācijā kā izsūtītāji piedalījās galvenokārt tieši vietējie iedzīvotāji.

Represijas savu mērķi sasniedza - jau pēc mēneša vairāk nekā 70% zemnieku bija “brīvprātīgi” iestājušies kolhozos. Atgriezties Latvijā varēja tikai pēc 1956. gada, kad valdība mīkstināja attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, kā arī nosodīja Staļina represijas. Pilnībā reabilitēti - tas ir, atzīti par nepamatoti cietušiem - izsūtītie tika tikai 1989. gadā.

Piemiņas diena

Diemžēl šo piemiņas dienu krietni vien aizēno 16. marta leģionāru atceres pasākumi, kā arī 9. maija Uzvaras dienas svinības, taču tautas atmiņā, kā arī grāmatās, dokumentālajās filmās un memuāros izsūtīšanas vienmēr ir dzīvas. Šajā dienā notiek dažādi piemiņas pasākumi, atceres gājieni, kā arī piemiņas brīži stacijās - it sevišķi pie Šķirotavas stacijas- no kurām cilvēkus izveda uz bargo kaimiņvalsti. Tiek nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa. Arī pārējās Latvijas vietās tiek pieminēti izsūtītie, jo cieta pilnīgi visa Latvija.

pirmdiena, 2015. gada 7. septembris

Staļinisma un nacisma upuru atceres diena

Kopš 2009. gada Latvijā 23. augustā atzīmē Staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, kuru 2008. gadā par atceres dienu visā ES padarīja Eiropas Parlaments. Šīs atceres dienas ieviešana, starp citu, lielā mērā ir EP deputātes Ineses Vaideres un citu valstu kolēģu nopelns. Šajā dienā, kas sakrīt ar 1939. gadā sarakstītā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas dienu, kurā tika sadalītas PSRS un Nacistiskās Vācijas ietekmes sfēras. Šajā dienā tiek atzīmēta arī Baltijas ceļa gadadiena, atceroties 600 kilometrus garo ķēdi, kurā aptuveni 2 miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja dzīvu ķēdi no Viļņas līdz Rīgai un Tallinai, parādot Baltijas tautu vienotību. Karogs šajā dienā jāizkar nav.

Staļinisma un nacisma upuru atceres diena

Molotova-Ribentropa pakta rezultātā tika sadalīta Polija, Baltijas valstīm, Somijai, kā arī daļai Rumānijas nonākot PSRS ietekmē. Tas bija savstarpējas neuzbrukšanas pakts, kas faktiski padarīja Vāciju un Krieviju par sabiedrotajām Otrā pasaules kara sākumā. Lai gan ne vieniem, ne otriem nebija nodoma turpināt “sadarbību” kara gaitā, šis pakts parāda, kā totalitārie režīmi, darbojoties savās interesēs, nebija pretī sadarboties ar naidīgu varu.

Svarīga šī diena Eiropā ir tādēļ, ka komunistiskā režīma upuri, kurus lēš ap 20 miljoniem, vēl joprojām netiek pietiekami apzināti, it sevišķi Rietumeiropā, kura tomēr PSRS uzskata par savu bijušo sabiedroto. Tāpat vairākums kara noziedznieku, kas veica represijas pret komunistu okupēto valstu, tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem, ir palikuši nesodīti. Šo dienu padarot par atceres dienu visā Eiropā, ne tikai tiek veicināta vēstures izpratne, bet arī labāk paskaidroti Otrā pasaules kara cēloņi, un PSRS loma kara sākšanā tomēr nav pietiekami novērtēta.

Lai gan šajā vēl “zaļajā” atceres dienā notiek samērā maz plaša mēroga pasākumu, kā vēstures izpratnes veicināšanas diena tā tomēr var lepoties ar zināmiem panākumiem. Tiek organizētas vēsturnieku konferences, apzināti patiesie nacistiskā un padomju režīma postījumi Eiropā, kā arī pētīti tādi vēsturiski fenomeni kā Sarkanās armijas izvietošanas sekas Eiropā. I. Vaidere, kura organizēja pasākumu, par to izsakās šādi: „Katrs mēs atsevišķi un visi kopā mēs turpinām iesākto, skaidrojot pagātnes notikumus un tādējādi veidojot mūsu kopējo nākotni, kas balstīta uz vienotu nostāju, taisnīgiem nosacījumiem, vienlīdzības principiem un stabilitāti. Esmu pārliecināta, ka, kopīgā piemiņas dienā atceroties totalitāro režīmu nodarīto postu, šādi notikumi vairs nevar atkārtoties.”

Lai gan latviešiem sēru dienu, tāpat kā dzejnieku, ir vesels bars, karogu nu drīkst arī neizkarināt, tādēļ šai atceres dienai vidusmēra iedzīvotāju vidū tomēr ir vairāk dekoratīva nozīme. Tas gan nenozīmē to, ka inteliģences vidū un arī Eiropā no tās nenotiek kas labs - ir tomēr ļoti svarīgi paust savu vēstures izpratni, kad par “pareizo” vēsturi cīnās, ar kādiem nu līdzekļiem māk.

otrdiena, 2015. gada 11. augusts

Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena

11. augustā tiek atzīmēta Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Tā tiek atzīmēta, jo šajā dienā 1920. gadā tika noslēgts miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju, pieliekot punktu Brīvības cīņām, kas sākās pēc Pirmā pasaules kara. Latvijas brīvības cīņās dzīvību zaudēja vairāki tūkstoši karavīru, daudz virsnieku, un tās bija tīri praktiska bāze tam, kā jaunizveidotā valsts varēja noteikt savas robežas un sākt ceļu uz valsts attīstību. Latvijas brīvības cīņās izkarotais Krievijas-Latvijas miera līgums tika pārkāpts 1940. gadā, kad PSRS ieveda savu karaspēku Latvijā pēc Masļeniku robežincidenta, kurā tika nogalināti vai sagūstīti vairāki desmiti Latvijas robežsargu.

Brīvības cīņu beigas

Lai gan pamiers ar Krieviju tika noslēgts jau 1. februārī, kad lielinieku karaspēkam tika atņemta Latgale, tas tika paturēts slepenībā, un periodiski norisinājās izlūkgājieni un pat nelielas kaujas Krievijas pierobežā. Sarunas par ilglaicīgu mieru sākās Aprīlī, un Krievijas puse centās vest miera sarunas ar katru Baltijas valsti atsevišķi, lai sašķeltu jauno valstu vienotību. Savā ziņā tas izvedās, jo Latvija mieru ar Krieviju noslēdza visvēlāk - Igaunija to noslēdza 2. februārī, Lietuva - 12. jūlijā. Interesanti, ka tieši šajā līgumā Latvijai tika pievienota Abrene, kuru gan vēlāk PSRS atņēma Latvijas teritorijai, to okupējot. Šajā laikā tika nospraustas robežas ar Igauniju un Lietuvu. Robežas noteica starptautiskā šķīrējtiesa, un manāmākais zaudējums šajā līgumā bija lielākā daļa Valkas.

Miera līgums ar Krieviju nodrošināja pamatu Latvijas atzīšanai de iure, jo pirmīt tā bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, un vismaz starptautiskajās acīs Latvija vēl joprojām tāda bija. Miera līguma 2. pants nosacīja, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...” Protams, tagad var teikt - te tev nu bija “labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem”, taču tieši šajā pantā Padomju Krievija attiecībā pret Latviju atteicās no “mantinieka” statusa cariskajai Krievijai. Uz šī svarīgā miera līguma lielā mērā balstās Latvijas tiesiskā kontinuitāte, tas ir, nepārtrauktība.

Jāatzīst, ka mūsdienās šo svētku dienu īsti neievēro, arī karogs tajā nav jāizkar. Iespējams, tas tāpēc, ka kritušos godina citās dienās, piemēram, Lāčplēša dienā, turklāt Latvijas pastāvēšanā svarīgāki bijuši citi datumi - piemēram, 21. augusts, kurā 1991. gadā atjaunoja Latvijas neatkarību, kā arī 18. novembris, kad tika izsludināta Latvijas Republika. Tomēr arī šo dienu mēs glabājam atmiņā, jo Brīvības cīņas tomēr bija svarīgs solis pirmās brīvvalsts dzimšanā.

otrdiena, 2015. gada 14. jūlijs

Ziemassvētki

Ziemassvētki ir ikgadēji svētki, kuros atzīmē Jēzus Kristus dzimšanu. Tie tiek svinēti no 24. līdz 26. decembrim - pirmajā dienā ir Ziemassvētku vakars, otrajā - Pirmie Ziemassvētki, trešajā - Otrie Ziemassvētki. Ziemassvētku gaidīšanas laiku ieskandina advente, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir brīvdienas lielākajā daļā rietumu valstu. Lai gan tie ir kristiešu svētki, Ziemassvētkus svin arī neticīgie. Pareizticīgo Ziemassvētki tiek svinēti no 6.-8. janvārim, jo viņi tos rēķina pēc Jūlija kalendāra.

Ziemassvētku paražas

Mūsdienās Ziemassvētku paražas ir krietni vien paplēnējušas, lai gan daži entuziasti izvēlas papildināt Ziemassvētkus ar seno latviešu izdarībām, lai svētki neaprobežojas ar apdāvināšanos, piparkūku cepšanu un mandarīnu smaržu (kas gan arī nav nekas slikts, it sevišķi, ja svētki tiek pavadīti savu mīļo cilvēku lokā).

Latviešu valodā jau pats svētku vārds nodod mūsu pagāniskumu. Ziemassvētkos nav ne miņas no Jēzus, kā tas ir angļu Christmas, grieķu Χριστούγεννα vai krievu Рождество (Christmas - Kristus mise, grieķu vārds - Kristus dzimšana, krievu vārds - vienkārši ‘dzimšana’).

Starp latviešu Ziemassvētku paražām varētu minēt sekojošo:

  • Bluķa vakars - Ziemassvētku vakarā no mājas uz mājām ar klūgām vilkts bluķis, kas beigās sadedzināts;
  • Budēļos vai ķekatās iešana - maskoti ļautiņi trokšņodami staigāja no mājas uz māju (bara vadonis bijis budēļtēvs, čigāntēvs, vecītis), iepērdami mājas iemītniekus ar žagariem, tādējādi nododot veselību un izdzenot no mājas ļauno. Lai gan ķekatās iešana risinājusies no Mārtiņiem līdz Meteņiem - jebšu no 10. novembra līdz Pelnu dienai - vissvarīgākā bija meteņos iešana, kad Saule ir visvairāk veļu pusē - Ziemassvētkos;
  • Zīlēšana - tagad latvieši zīlē, kad pagadās (arī Vecgada vakarā), taču kādreiz čigānmāte meitām zīlēja precības, dažkārt svinētāji arī uz savu roku lēja laimītes no alvas, parafīna vai kā cita kūstoša, pētot to formas;
Mūsdienās bez jau pieminētā bieži tiek skaitīti dzejoļi, dziedāts, tiek rotāta egle. Tāpat šajos svētkos gaida Salavecīti, kurš apdāvinās bērnus, dažreiz ar rūķu, dažreiz ar Sniegbaltītes palīdzību. Dāvanu sakarā, protams, jāpiemin arī Ziemassvētku galējā komercializācija--daudzi pētījumi rāda, ka, piemēram, dažās vietās grāmatveikalos pārdošanas apjomi novembra-decembra periodā pieaug par 100%, dārglietu veikalos - par 170%, utt. Tāpat, piemēram, Lielbritānijā Ziemassvētku laikā viekalos tiek iegādāta ceturtdaļa no visām svētku laikā iegādātajām lietām.

Interesanti fakti par Ziemassvētkiem

  • Ziemassvētki un cilvēku garastāvoklis.
    Ziemassvētku laikā cilvēki pastiprināti cieš no depresijas un nomākta garastāvokļa. Tas izskaidrojams ar spiedienu šajā laikā justies laimīgam, finansiālās grūtības dāvanu pirkšanas dēļ, kā arī, protams, laikapstākļiem, kas īpaši nelutina ar sauli. Šķiet, ka vissvarīgākais šajā laikā būtu pieņemt, ka, lai kā gribētos, lai viss iet pēc plāna - Ziemassvētki tomēr ir tikai mīlestības pilna diena, nevis kāda izrāde, kuru jānovada perfekti līdz katrai replikai vai simfonija, kurā vijols pustonis iznīcina jebkādu harmoniju, kas pirmīt uzbūvēta;
  • Sarkanās mušmires un Ziemassvētku vecītis?
    Pastāv teorija, ka Ziemassvētku vecīša leģenda cēlusies no sarkanajām mušmirēm - tas izskaidrotu viņa ietērpa krāsas, kā arī to, kāpēc dažās pasaules vietās Ziemassvētkos pie krāsns tiek piekarinātas zeķes, jo tas atainojot šo sēņu žāvēšanu pirms tās apēst (tiesa, par Ziemassvētku vecīša sarkanās versijas popularitāti ir atbildīga Coca-cola, un nekur literatūrā mušmiru ēšana nav saistīta ar Ziemassvētkiem - tikai ar Sibīrijas šamaņu rituāliem, kuros ciema pravieši pēc mušmiru rīšanas nonāk astrālajā plaknē);
  • Datuma neskaidrības.
    Kad tika noteikts Ziemassvētku datums, tas vismaz daļēji tika pieņemts, lai pārmāktu pagānu svētkus, kas notika tajā pašā laikā. Kad kristietība vēl tikai plauka, Romā Ziemassvētkos svinēja t.s. Dies natalis solis invicti jeb neuzvaramās saules svētkus. Jēzus dzimšanas diena tiek noteikta 9 mēnešus pēc labās vēsts dienas 25. martā, kad tika paziņots, ka Jaunava Marija ir grūta ar Jēzus bērniņu. Kopumā skaidrības par Jēzus dzimšanas dienu nav.

svētdiena, 2015. gada 12. jūlijs

1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena

1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena tiek atzīmēta 20. janvārī, kad norisinājās kulminācija PSRS specdienestu mēģinājumiem ieņemt Latvijas Iekšlietu ministrijas ēku. Šajā dienā tiek pieminēti bojāgājušie un ievainotie barikāžu laikā, kas bija kritisks posms Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā. Kopā barikāžu laikā gāja bojā 8 Latvijas civiliedzīvotāji, no kuriem septiņi miruši no specdienestu raidītām lodēm, savukārt viens - negadījuma laikā. Lēš, ka barikādēs piedalījušies 45-50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Priekšvēsture


Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā nekas vēl nebija līdz galam izcīnīts, un tikai vēsturisku sakritību (kurā iekļaujas arī tautas griba) rezultātā Latvija atkal kļuva par neatkarīgu valsti. 1991. gada 1. janvārī tika ieņemts Preses nams, savukārt 7. janvārī PSRS pieņēma lēmumu par desanta vienību nosūtīšanu uz Latviju, kā iemeslu minot iesaukuma nodrošināšanu PSRS armijā. Kopumā Latvijā bija paaugstināta specdienestu aktivitāte

Tomēr pirmsākums pašām barikādēm meklējams Lietuvā, kur valdība veica liberālas reformas, izbeidzot cenu regulēšanu. Tā kā tam bija pretestība no PSRS valdības puses, Lietuvas pārstāvji aicināja aizsargāt stratēģiskus objektus, līdz 13. janvārī notika sadursmes, specvienībām mēģinot ieņemt Viļņas Televīzijas torni. Šajās sadursmēs gāja bojā 13 cilvēki, vairāk nekā 100 - ievainoti. Pēc šiem draudīgajiem notikumiem Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns aicināja tautu pulcēties Doma laukumā, lai atbalstītu lietuviešus un paustu atbalstu uzņemtajam kursam uz valsts neatkarību.

Barikāžu laiks


Akcijas laikā 13. janvārī rīdzinieki sākuši uz savu roku veidot barikādes, galvenokārt Vecrīgā, lai nepieļautu PSRS apvērsuma mēģinājumus. Galvenie apsargājamie objekti bija Latvijas Republikas Augstākā Padome (Saeima), LR Ministru padome, Radionams Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, kā arī tilti. Mazāk zināms fakts, ka barikādes norisinājās arī citās pilsētās, piemēram, Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas.

Vairāku uzbrukumu starpā 20. janvāris izcēlās ar īpaši lielu asinsizliešanu, kad tika nogalināti četri, nāvīgi ievainots - viens cilvēks. Upuru vidū bija kinooperatori, viens vidusskolnieks, kā arī miliči, kas bija iesaistījušies barikāžu veidošanā. Faktiski barikāžu beigu posms bija jau tajā pašā dienā, kad Maskavā vairāk nekā 100 000 cilvēku pulcējās, lai protestētu pret vardarbību, ko PSRS vērsa pret Baltijas valstīm, taču barikādes saglabājās vēl līdz 1992. gada rudenim. Barikādes vēlreiz apstiprināja Baltijas valstu apņēmību un ilgām pēc pārmaiņām, kā arī neļāva sākt Latvijas atkaliekļaušanu PSRS sastāvā ar militāriem līdzekļiem.

Šeit varat uzzināt barikāžu aizstāvju vārdus: Vladimirs Gomanovičs, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš, Raimonds Salmiņš, Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne.

Barikādes šodien


Lai gan Latvijai ir gājis visādi un visādi vēl iet, skaidrs, ka Latvijas tautas atmiņā gadi līdz neatkarībai, kā arī cīņas - jo faktiski jau barikādes bija miermīlīgs (no aizstāvju puses) karš - par to ir ierakstīti uz palikšanu, un var tikai pateikties un godāt cilvēkus, kuru dēļ mēs dzīvojam demokrātiskā, brīvā valstī. Lai gan tagadējā paaudze barikāžu laikus nemaz nav piedzīvojusi, ticība Latvijas tautas garam nekur nav pauzudusi. Piemēram, 1991.gada barikāžu muzeja direktors R.Zaļais apgalvo, ka tieši jaunā paaudze būtu pirmā, kas atkal veidotu barikādes, savukārt  D. Īvāns par notikumiem saka tā: "Laiks apzināties, ka jau pasenie notikumi uz mūžiem ierakstījušies Latvijas valstiskajā apziņā." Un lai kas notiktu vēlāk, neviens nevarēs mums atņemt šo lielo apliecinājumu, ka Latvijas tauta ir vēlējusies kāpt uz demokrātijas un neatkarības takas.

piektdiena, 2015. gada 3. jūlijs

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena

4. maijā atzīmē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, kurā piemin 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Ar vizuālajiem materiāliem no šīs dienas varat iepazīties Latvijas Sabiedrisko mediju sižetā. Latvijas neatkarības atjaunošana tajā laikā notika pēc de iure principa, faktiski tas iezīmēja pārejas periodu. De facto Latvijas valsts tika atjaunota 1991. gada 21. augustā. Pie deklarācijas strādāja Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī nupatējais Prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Par Neatkarības atjaunošanu balsoja 138 deputāti. Bija nepieciešamas 134 balsis. Par svētku dienu 4. maijs padarīts 2002. gadā.

Kā varēja notikt Neatkarības atjaunošana?


Protams, viss balstās gan M. Gorbačova perestroikas politikā 80. gadu vidū, gan citos vēsturiskajos apstākļos, taču tīri juridiski to padarīja iespējamu īstu vēlēšanu atjaunošana, kurās pie varas varēja tikt tautas vēlēti cilvēki, nevis partijas ielikteņi. 1990. gada vēlēšanās pirmo reizi tika pieļauta vairāku politisko spēku balotēšanās, tādēļ ar absolūtu vairākumu Augstākajā Padomē (tā toreiz dēvēja Saeimu) tika ievēlēta toreiz aktīvā Latvijas Tautas Fronte (LTF).

Ko saka Neatkarības deklarācija?


Pilnā vārdā to sauc “Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tajā PSRS agresija pret Latviju 1940. gada 17. jūnijā tiek pasludināta par starptautisku noziegumu, tiek noliegti “Tautas Saeimas” vēlēšanu rezultāti, balstoties uz faktu, ka tā tika ievēlēta ar viltotiem vēlēšanu rezultātiem. Tika nolemts, ka Latvija nekad de iure nav iestājusies Padomju Savienībā, kā arī noteikts pārejas posms līdz Latvijas Republikas neatkarības faktiskai atjaunošanai. Šeit iezīmējas zināma pretruna, kuru pamanīja acīgākie lasītāji--ja de iure Latvija nekad nebija iestājusies PSRS, tad jau sanāk, ka šai deklarācijai ir tikai deklaratīvs statuss.

Kā pati pirmā Latvijas valsti atzina Dānija, kas to izdarīja jau 1991. gada 18. martā, taču pēc de facto Latvijas valsts atjaunošanas pirmā Latvijas valsts pastāvēšanu atzina Islande 1991. gada 22. augustā.

Kāpēc pārejas periods?


Lietuva 1990. gada 11. martā, tieši nedēļu pirms vēlēšanām Latvijā, kā pirmā valsts bija paziņojusi par izstāšanos no PSRS un tūlītēju neatkarības atjaunošanu, taču šim aktam sekojošā ekonomiskā blokāde droši parādīja--valsts ir nedaudz pāršāvusi pār strīpu. Tāpēc Latvija, sekodama kaimiņu Igauņu piemēram, noteica neatkarības atjaunošanu, taču ar pārejas periodu, kas noslēdzās 1991. gada augusta puča laikā, kad PSRS tika mēģināts veikt apvērsumu. Kā atzīst daudzi tā laika deputāti un aktīvisti, šajā periodā tikai notika “taustīšanās”, cik tālu drīkst aiziet. D. Īvāns to raksturo šādi: “[...]  ieraudzījuši Lietuvas blokādi, mēs gribējām būt gudrāki par viņiem un uz sevi tiešu Maskavas uguni neizsaukt.” Lai tur būtu kā būdams, jāpateicas kaimiņiem lietuviešiem par to, ka šis process tomēr norisinājās ļoti ātri, un bez viņu kareivības mums varētu norisināties “lēnās reformas”, kā Polijā.

Ko mūsdienās nozīmē 4. maijs?

Mūsdienās 4. maijs ir viena no sliktāk zināmajām svētku dienām, pavisam noteikti nav liekama blakus 18. novembrim, kura sākums gan hronoloģiski ir daudz tālāks. Varbūt tieši tālaika notikumu neskaidrība šo svētku dienu ir padarījusi tik nemanāmu?

sestdiena, 2015. gada 27. jūnijs

Jaunais gads

Jaunais gads ir kalendārā gada pāriešana uz jaunu gadskaitli. Lielākajā daļā pasaules Jaunais gads tiek sagaidīts 1. janvārī, un gan Vecgada vakars, gan Jaunā gada diena parasti ir oficiāla brīvdiena, kā tas ir, piemēram, Latvijā. Par spīti tam, ka gandrīz visa pasaule, arī tās daļas, kurās oficiālais kalendārs nav Gregora kalendārs, Jauno gadu sagaida 1. janvārī, tas tiek svinēts arī pēc citiem laika skaitīšanas veidiem. Tāpēc pastāv tādi apzīmējumi kā “ķīniešu Jaunais gads”, “indiešu Jaunais gads” un “ebreju Jaunais gads”, jo šīs kultūras, lai gan lielākoties svin arī Gregora kalendāra Jauno gadu, izvēlas sagaidīt Jauno gadu pēc sava kalendāra sistēmas. Jauno gadu tradicionāli atzīmē, skatoties salūtu, dzerot šampanieti un lejot laimītes.

Jaunais gads laikmetu griežos


Jaunais gads lielāko civilizācijas pastāvēšanas laiku ir ticis atzīmēts citos datumos, nevis 1. janvārī. Lai gan jau seno romiešu kalendārā gada sākums, pēc Plūtarha ziņām, ticis atzīmēts 1. janvārī pēc fascinējošajiem Saturnāliju svētkiem, kopumā katoļticīgās valstis svinēja Jauno gadu, kad pagadās. Proti, lai gan gadus, pēc Jūlija kalendāra ieviešanas 46. gadā pr. Kr., visā Rietumu pasaulē skaitīja vienoti, gada sākums varēja būt, piemēram, 25. marts (labās vēsts diena), 1. septembris vai kāds cits datums. Tikai ap 16. gadsimtu, kad Rietumu pasaule lēnām pārgāja uz Gregora kalendāru (mūsdienu kalendārs ar t.s. “garajiem gadiem”), lēnām ieviesās tradīcija Jauno gadu sagaidīt 1. janvārī.

Arī Rīgai ir sava vēsture, pārejot uz jauno laika skaitīšanu--patiesībā Rīga negribēja pāriet uz jauno, progresīvo Gregora kalendāru, jo tajā laikā pilsētai bija saspīlētas attiecības ar katoļu varu, kas gribēja iedibināt jauno laika skaitīšanu. 1582. gadā tika izdots rīkojums Rīgai pāriet uz jauno laika skaitīšanu, taču luterāņu pārstāvji pilsētā pretojās karaļa varai, un 1584. gadā sākās t.s. “Kalendārie nemieri” (tikko bija noslēdzies karš, un pie varas vēl bija Žečpospoļitas karalis Stefans Batorijs, kuru 1586. gadā nomainīja Sigismunds III). Faktiski nemieri bija ģildes pārstāvju karš pret patriciešiem. Nemieri beidzās, karalim piekāpjoties vairākām naminieku prasībām, un tā Rīga līdz pat 1919. gadam palika pie Gregora kalendāra - tāpat kā pārējā Krievijas impērija. Starp valstīm, kas pēdējās pārgāja uz Gregora kalendāru, jāmin arī Japāna (1873), Grieķija (1924), Turcija (1917) un citas.

Jaunais gads pirmais pienāk Kiribati (tā ir īsta valsts), bet kā pēdējie to sagaida Beikera salas iedzīvotāji ASV (tiesa, sala jau kopš 50. gadiem nav apdzīvota).

Interesantas Jaunā gada svinības pasaulē


Turcijā Jaunajā gadā pieņemts dāvināt un valkāt sarkanu apakšveļu;
Venēcijas Sv. Marka laukumā Jauno gadu sagaida, masveidā skūpstoties (tiesa, jānāk ar savu otro pusīti);

Sibīrijā profesionāli ūdenslīdēji Jaunajā gadā zem Baikāla ezera ledus iestāda egli;
Spānijā Jauno gadu sagaida ar pilnām mutēm! Pēdējās 12 vecā gada sekundēs svinētāji bāž mutē vīnogas (katrā sekundē vidēji pa vienai), laikam lai sagaidītu Jauno gadu ar pārticības pilnu muti;
Itāļi un dienvidāfrikaņi Jaunajā gadā met pa logiem laukā mēbeles, cerēdami uz jaunu sākumu. Varbūt tas nav nekas gluži unikāls, jo arī pie mums notiek pavasara tīrīšanas;

Savukārt Čīlē, Talkas pilsētā Jaunais gads tiek sagaidīts mirušo sabiedrībā, iedzīvotājiem savācoties un godinot senčus vietējā kapsētā. Stāsta, ka tradīcija sākusies pēc tam, kad kāda ģimene izmantojusi visu aizņemtību Jaunajā gadā, lai ar mērķi tikt pie savas ģimenes ielauztos kapos, kuri tad bijuši slēgti.

Nobeigsim, protams, ar Latviju--varbūt to nevar saukt par tradīciju, bet 2004. gada Vecgada vakarā no Liepājas muzeja tika nozagta 17. gadsimta bise. Muzejam, protams, skāde, bet trokšņainā salūta laikā izmantot šādu izdevību--tas tomēr ir smalki nostrādāts.