piektdiena, 2015. gada 3. jūlijs

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena

4. maijā atzīmē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, kurā piemin 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Ar vizuālajiem materiāliem no šīs dienas varat iepazīties Latvijas Sabiedrisko mediju sižetā. Latvijas neatkarības atjaunošana tajā laikā notika pēc de iure principa, faktiski tas iezīmēja pārejas periodu. De facto Latvijas valsts tika atjaunota 1991. gada 21. augustā. Pie deklarācijas strādāja Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī nupatējais Prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Par Neatkarības atjaunošanu balsoja 138 deputāti. Bija nepieciešamas 134 balsis. Par svētku dienu 4. maijs padarīts 2002. gadā.

Kā varēja notikt Neatkarības atjaunošana?


Protams, viss balstās gan M. Gorbačova perestroikas politikā 80. gadu vidū, gan citos vēsturiskajos apstākļos, taču tīri juridiski to padarīja iespējamu īstu vēlēšanu atjaunošana, kurās pie varas varēja tikt tautas vēlēti cilvēki, nevis partijas ielikteņi. 1990. gada vēlēšanās pirmo reizi tika pieļauta vairāku politisko spēku balotēšanās, tādēļ ar absolūtu vairākumu Augstākajā Padomē (tā toreiz dēvēja Saeimu) tika ievēlēta toreiz aktīvā Latvijas Tautas Fronte (LTF).

Ko saka Neatkarības deklarācija?


Pilnā vārdā to sauc “Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tajā PSRS agresija pret Latviju 1940. gada 17. jūnijā tiek pasludināta par starptautisku noziegumu, tiek noliegti “Tautas Saeimas” vēlēšanu rezultāti, balstoties uz faktu, ka tā tika ievēlēta ar viltotiem vēlēšanu rezultātiem. Tika nolemts, ka Latvija nekad de iure nav iestājusies Padomju Savienībā, kā arī noteikts pārejas posms līdz Latvijas Republikas neatkarības faktiskai atjaunošanai. Šeit iezīmējas zināma pretruna, kuru pamanīja acīgākie lasītāji--ja de iure Latvija nekad nebija iestājusies PSRS, tad jau sanāk, ka šai deklarācijai ir tikai deklaratīvs statuss.

Kā pati pirmā Latvijas valsti atzina Dānija, kas to izdarīja jau 1991. gada 18. martā, taču pēc de facto Latvijas valsts atjaunošanas pirmā Latvijas valsts pastāvēšanu atzina Islande 1991. gada 22. augustā.

Kāpēc pārejas periods?


Lietuva 1990. gada 11. martā, tieši nedēļu pirms vēlēšanām Latvijā, kā pirmā valsts bija paziņojusi par izstāšanos no PSRS un tūlītēju neatkarības atjaunošanu, taču šim aktam sekojošā ekonomiskā blokāde droši parādīja--valsts ir nedaudz pāršāvusi pār strīpu. Tāpēc Latvija, sekodama kaimiņu Igauņu piemēram, noteica neatkarības atjaunošanu, taču ar pārejas periodu, kas noslēdzās 1991. gada augusta puča laikā, kad PSRS tika mēģināts veikt apvērsumu. Kā atzīst daudzi tā laika deputāti un aktīvisti, šajā periodā tikai notika “taustīšanās”, cik tālu drīkst aiziet. D. Īvāns to raksturo šādi: “[...]  ieraudzījuši Lietuvas blokādi, mēs gribējām būt gudrāki par viņiem un uz sevi tiešu Maskavas uguni neizsaukt.” Lai tur būtu kā būdams, jāpateicas kaimiņiem lietuviešiem par to, ka šis process tomēr norisinājās ļoti ātri, un bez viņu kareivības mums varētu norisināties “lēnās reformas”, kā Polijā.

Ko mūsdienās nozīmē 4. maijs?

Mūsdienās 4. maijs ir viena no sliktāk zināmajām svētku dienām, pavisam noteikti nav liekama blakus 18. novembrim, kura sākums gan hronoloģiski ir daudz tālāks. Varbūt tieši tālaika notikumu neskaidrība šo svētku dienu ir padarījusi tik nemanāmu?