Brīvības cīņu beigas
Lai gan pamiers ar Krieviju tika noslēgts jau 1. februārī, kad lielinieku karaspēkam tika atņemta Latgale, tas tika paturēts slepenībā, un periodiski norisinājās izlūkgājieni un pat nelielas kaujas Krievijas pierobežā. Sarunas par ilglaicīgu mieru sākās Aprīlī, un Krievijas puse centās vest miera sarunas ar katru Baltijas valsti atsevišķi, lai sašķeltu jauno valstu vienotību. Savā ziņā tas izvedās, jo Latvija mieru ar Krieviju noslēdza visvēlāk - Igaunija to noslēdza 2. februārī, Lietuva - 12. jūlijā. Interesanti, ka tieši šajā līgumā Latvijai tika pievienota Abrene, kuru gan vēlāk PSRS atņēma Latvijas teritorijai, to okupējot. Šajā laikā tika nospraustas robežas ar Igauniju un Lietuvu. Robežas noteica starptautiskā šķīrējtiesa, un manāmākais zaudējums šajā līgumā bija lielākā daļa Valkas.Miera līgums ar Krieviju nodrošināja pamatu Latvijas atzīšanai de iure, jo pirmīt tā bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, un vismaz starptautiskajās acīs Latvija vēl joprojām tāda bija. Miera līguma 2. pants nosacīja, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...” Protams, tagad var teikt - te tev nu bija “labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem”, taču tieši šajā pantā Padomju Krievija attiecībā pret Latviju atteicās no “mantinieka” statusa cariskajai Krievijai. Uz šī svarīgā miera līguma lielā mērā balstās Latvijas tiesiskā kontinuitāte, tas ir, nepārtrauktība.
Jāatzīst, ka mūsdienās šo svētku dienu īsti neievēro, arī karogs tajā nav jāizkar. Iespējams, tas tāpēc, ka kritušos godina citās dienās, piemēram, Lāčplēša dienā, turklāt Latvijas pastāvēšanā svarīgāki bijuši citi datumi - piemēram, 21. augusts, kurā 1991. gadā atjaunoja Latvijas neatkarību, kā arī 18. novembris, kad tika izsludināta Latvijas Republika. Tomēr arī šo dienu mēs glabājam atmiņā, jo Brīvības cīņas tomēr bija svarīgs solis pirmās brīvvalsts dzimšanā.
