Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Kopā atceres dienu, kas var pretendēt uz šādu nosaukumu, ir veselas trīs - 25. marts, par kuru būs šis raksts, 14. jūnijs, kā arī decembra pirmā svētdiena, kurā atzīmē 1937-1938. gada staļiniskajās represijās nogalinātos PSRS dzīvojošos latviešus. Šis pirmais nosauktais datums - 25. marts - ir datums, kurā notika vislielākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana no valsts uz attāliem PSRS reģioniem. Tas ir uzskatāms par genocīdu, jo no izsūtītajiem 42 322 cilvēkiem 95,4% bija latvieši, lai gan LPSR etniskais sastāvs bija krietni raibāks.

Kāpēc cilvēkus izsūtīja?

Pēc Otrā pasaules kara tika sākta kolektivizācija, pārvēršot zemnieku saimniecības kolhozos. Lai tā noritētu raitāk, kā arī varētu atbrīvoties no “kulakiem” - tā sauca brīvos zemniekus, kas negribēja darboties revolūcijas vārdā - vajadzēja atbrīvoties no pašiem cilvēkiem, nosūtot viņus uz “pasīliju” (tā kādreiz sauca Brazīliju - šeit tas ir eifēmisms nosūtīšanai uz Sibīriju). Tāpat zemnieki palīdzēja toreiz vēl diezgan aktīvajiem partizāniem - Mežabrāļiem.

1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”.

Pēc šī lēmuma vadoties, 1949. gada 25. martā tika arestētas un no Latvijas izsūtītas 13 504 ģimenes. Šie cilvēki tika nosūtīti galvenokārt uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem. No visām Baltijas valstīm tieši no Latvijas izvesti aptuveni 45% izsūtīto, tāpēc Latvija šajās represijās cietusi visvairāk. Diemžēl operācijā kā izsūtītāji piedalījās galvenokārt tieši vietējie iedzīvotāji.

Represijas savu mērķi sasniedza - jau pēc mēneša vairāk nekā 70% zemnieku bija “brīvprātīgi” iestājušies kolhozos. Atgriezties Latvijā varēja tikai pēc 1956. gada, kad valdība mīkstināja attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, kā arī nosodīja Staļina represijas. Pilnībā reabilitēti - tas ir, atzīti par nepamatoti cietušiem - izsūtītie tika tikai 1989. gadā.

Piemiņas diena

Diemžēl šo piemiņas dienu krietni vien aizēno 16. marta leģionāru atceres pasākumi, kā arī 9. maija Uzvaras dienas svinības, taču tautas atmiņā, kā arī grāmatās, dokumentālajās filmās un memuāros izsūtīšanas vienmēr ir dzīvas. Šajā dienā notiek dažādi piemiņas pasākumi, atceres gājieni, kā arī piemiņas brīži stacijās - it sevišķi pie Šķirotavas stacijas- no kurām cilvēkus izveda uz bargo kaimiņvalsti. Tiek nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa. Arī pārējās Latvijas vietās tiek pieminēti izsūtītie, jo cieta pilnīgi visa Latvija.

Staļinisma un nacisma upuru atceres diena

Kopš 2009. gada Latvijā 23. augustā atzīmē Staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, kuru 2008. gadā par atceres dienu visā ES padarīja Eiropas Parlaments. Šīs atceres dienas ieviešana, starp citu, lielā mērā ir EP deputātes Ineses Vaideres un citu valstu kolēģu nopelns. Šajā dienā, kas sakrīt ar 1939. gadā sarakstītā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas dienu, kurā tika sadalītas PSRS un Nacistiskās Vācijas ietekmes sfēras. Šajā dienā tiek atzīmēta arī Baltijas ceļa gadadiena, atceroties 600 kilometrus garo ķēdi, kurā aptuveni 2 miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja dzīvu ķēdi no Viļņas līdz Rīgai un Tallinai, parādot Baltijas tautu vienotību. Karogs šajā dienā jāizkar nav.

Staļinisma un nacisma upuru atceres diena

Molotova-Ribentropa pakta rezultātā tika sadalīta Polija, Baltijas valstīm, Somijai, kā arī daļai Rumānijas nonākot PSRS ietekmē. Tas bija savstarpējas neuzbrukšanas pakts, kas faktiski padarīja Vāciju un Krieviju par sabiedrotajām Otrā pasaules kara sākumā. Lai gan ne vieniem, ne otriem nebija nodoma turpināt “sadarbību” kara gaitā, šis pakts parāda, kā totalitārie režīmi, darbojoties savās interesēs, nebija pretī sadarboties ar naidīgu varu.

Svarīga šī diena Eiropā ir tādēļ, ka komunistiskā režīma upuri, kurus lēš ap 20 miljoniem, vēl joprojām netiek pietiekami apzināti, it sevišķi Rietumeiropā, kura tomēr PSRS uzskata par savu bijušo sabiedroto. Tāpat vairākums kara noziedznieku, kas veica represijas pret komunistu okupēto valstu, tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem, ir palikuši nesodīti. Šo dienu padarot par atceres dienu visā Eiropā, ne tikai tiek veicināta vēstures izpratne, bet arī labāk paskaidroti Otrā pasaules kara cēloņi, un PSRS loma kara sākšanā tomēr nav pietiekami novērtēta.

Lai gan šajā vēl “zaļajā” atceres dienā notiek samērā maz plaša mēroga pasākumu, kā vēstures izpratnes veicināšanas diena tā tomēr var lepoties ar zināmiem panākumiem. Tiek organizētas vēsturnieku konferences, apzināti patiesie nacistiskā un padomju režīma postījumi Eiropā, kā arī pētīti tādi vēsturiski fenomeni kā Sarkanās armijas izvietošanas sekas Eiropā. I. Vaidere, kura organizēja pasākumu, par to izsakās šādi: „Katrs mēs atsevišķi un visi kopā mēs turpinām iesākto, skaidrojot pagātnes notikumus un tādējādi veidojot mūsu kopējo nākotni, kas balstīta uz vienotu nostāju, taisnīgiem nosacījumiem, vienlīdzības principiem un stabilitāti. Esmu pārliecināta, ka, kopīgā piemiņas dienā atceroties totalitāro režīmu nodarīto postu, šādi notikumi vairs nevar atkārtoties.”

Lai gan latviešiem sēru dienu, tāpat kā dzejnieku, ir vesels bars, karogu nu drīkst arī neizkarināt, tādēļ šai atceres dienai vidusmēra iedzīvotāju vidū tomēr ir vairāk dekoratīva nozīme. Tas gan nenozīmē to, ka inteliģences vidū un arī Eiropā no tās nenotiek kas labs - ir tomēr ļoti svarīgi paust savu vēstures izpratni, kad par “pareizo” vēsturi cīnās, ar kādiem nu līdzekļiem māk.