Latvijas Republikas okupācijas diena

Katru gadu 17. jūnijā tiek atzīmēta Latvijas Republikas okupācijas diena, kurā Latvijā ienāca Sarkanā armija un pēc PSRS ultimāta atkāpās valdība, kas tika aizvietota ar PSRS ielikteņiem. Toreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis nolēma padoties milzīgā pārspēka priekšā, un Latvijas valsts zaudēja pilnīgu rīcībspēju, iekļaujoties PSRS sastāvā. Tā ir pirmā no trīs okupācijām, kas 2. Pasaules karā skāra Latviju, un ir iezīmējama kā viens no traģiskākajiem mirkļiem Latvijas valsts vēsturē. Tiesa, Latvijas okupācija nekad netika atzīta de iure, jo liela daļa valstu neatzina nelikumīgo padomju varu. Šī iemesla dēļ 1991. gadā, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, tika runāts par tās atjaunošanu, jo juridiski tā nekad nebija beigusi pastāvēt.

Priekšvēsture

Šajā laikā Eiropā jau bija sācies 2. Pasaules karš, kurā zināmā mērā jau bija iesaistījusies arī Padomju Savienība, jo ar Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu 1939. gadā tika pārdalītas Vācijas un PSRS ietekmes sfēras Eiropā. Šajā paktā PSRS tika atdotas Baltijas valstis. 1939. gada septembrī un oktobrī visām Baltijas valstīm tika uzspiesta PSRS karaspēka izvietošana valstu teritorijās, savukārt Somija pretojās, tādēļ sākās t.s. Ziemas karš.

Lai gan faktiski Baltijas valstis jau bija nonākušas PSRS ietekmes zonā, PSRS 1940. gada 15. jūnijā izraisīja t.s. “Masļeniku robežincidentu”, kurā PSRS karavīri nogalināja un sagūstīja vairākus desmitus Latvijas robežsargu, provocējot Latviju un dodot PSRS iemeslu ievest karaspēku (noteikti meklējama sasaiste ar šodienas notikumiem Ukrainā, kurā Krievija mēģina izmantot iespēju “atmazgāties” starptautiskajā arēnā, veicot provokatīvas darbības). 17. jūnijā Latvijas valsts padevās PSRS karaspēkam. Tajā pašā dienā tika okupēta arī Igaunija, savukārt Lietuvā karaspēks tika ievests jau 15. jūnijā.

Sarkanās armijas vienības sistemātiski pārņēma lielākās pilsētas, militāri nozīmīgākos punktus, kā arī mediju darbību. Piemēram, Rīgā padomju tanki iebrauca ap pusdienlaiku un ieņēma dzelzceļa staciju, Prezidenta pili, kā arī citas valsts nozīmes ēkas, kamēr lidmašīnas ielidoja svarīgākajos lidlaukos. Tā kā pirmīt Latvijas gaisa telpai jau sen bija lidojušas pāri militārās lidmašīnas, Latvija jau sen bija izpētīta, un karaspēka ievešana izcēlās ar padomju armijai neraksturīgu precizitāti, kam gan palīdzēja arī pretošanās neesamība. Tajā pašā dienā - 17. jūnijā - uz Latviju tika nosūtīts PSRS sūtnis Andrejs Višinskis, kurš diktēja jaunā Ministru kabineta sastādīšanu, tādējādi jau okupācijas dienā tika likti pamati jaunajai izpildvarai Latvijas teritorijā.

Sekas

Pašas galvenās sekas, protams, bija Latvijas valsts suverenitātes zaudēšana, taču īstermiņā Latvija - it sevišķi tās inteliģence - tika pakļauta dažādām represijām, kurām kulminācija bija rodama vairākās deportācijās, piemēram, 1941. gada jūnijā un 1949. gadā. Tajās no Baltijas valstīm tika represēti vairāki simti tūkstoši iedzīvotāju. Latvijas valsts atguva neatkarību tikai pēc 50 gadiem. Tīri psiholoģiski var teikt, ka PSRS represijas iedrošināja Latvijas iedzīvotājus aktīvāk sadarboties ar Nacistiskās Vācijas okupantiem, un kopumā Vācijas okupācijas gadi bija maigāki, nekā padomju okupācijas gads.

Tāpat krietni pamainījās Latvijas etniskais sastāvs - 1989. gadā krievu īpatsvars Latvijā bija 34% pret latviešu 52%, savukārt 1935. gadā šie skaitļi bija respektīvi 10 un 75 procenti. Tiesa, pašlaik šī tendence mainās. Tāpat pazuda arī kultūras dzīvei vērtīgā baltvāciešu diaspora, saruka arī ebreju skaits, lai gan to var sasaistīt arī ar 2. Pasaules kara sekām kā tādām. Bez Sarkanā terora un deportācijām, ir grūti nošķirt tiešās sekas Latvijas valsts okupācijai 1941. gada 17. jūnijā no 2. Pasaules kara sekām visā Latvijā.

Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena

Otrā pasaules kara beigas Eiropā tika sagaidītas 1945. gada 8. maijā, kad pēc Ādolfa Hitlera nāves Vācija parakstīja bezierunu kapitulāciju. Šajā dienā visā Eiropā atzīmē Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Padomju Savienībā to atzīmē 9. maijā laika joslu atšķirības dēļ: kad Padomju Savienība un Vācija parakstīja kapitulācijas līgumu, Maskavā jau bija 9. maijs. Latvijai un citām valstīm Otrais Pasaules karš bija lielākā traģēdija rakstītajā vēsturē. Šajā dienā notiek atceres pasākumi 2. Pasaules kara piemiņas vietās - Brāļu kapos, Salaspils memoriālā un citur.

Latvijas zaudējumi Otrajā pasaules karā

Latvija Otrā pasaules kara laikā tika okupēta trīs reizes, karadarbība Latvijas teritorijā norisinājās kopā 10 mēnešus. Tiešā karadarbībā gāja bojā aptuveni 90 tūkstoši karavīru, taču civiliedzīvotāju vidū daudz vairāk devās bēgļu gaitās, tika deportēti uz Krieviju, nosūtīti spaidu darbos uz Vāciju vai nošauti. Pēc kara beigām Latvija bija zaudējusi aptuveni trešdaļu iedzīvotāju, bija izpostīti 90% rūpnīcu, lielāko pilsētu vēsturiskie centri, Rēzekne un Jelgava bija praktiski jāceļ no jauna. Latvija bija viena no retajām valstīm, kas pēc Otrā pasaules kara vairs nepastāvēja.

Latvijai Otrais pasaules karš noslēdzās tikai 1991. gadā, kad tika de facto pasludināta valsts neatkarība, un daudzas Latvijas sabiedrības problēmas var tikt uzskatītas par tiešām Otrā pasaules kara sekām - gan ekonomiski, gan kulturāli Latvija spējusi patstāvīgi attīstīties tikai 25 gadus kopš neatkarības atjaunošanas. Jāmin arī izmainītais etniskais sastāvs, tajā skaitā vācbaltiešu izceļošana un krievu imigrantu apmešanās uz dzīvi Latvijā.

Ko darīt 8. maijā?

Lai gan ne katram ir radi, kas gājuši bojā Otrajā pasaules karā, šajā datumā tomēr vērts piedalīties piemiņas un atceres pasākumos. Tīri personīgi - vērts atcerēties savu vēsturi un to, ka jāpastāv uz savu taisnību un vēstures izpratnia laikā, kad citiem ir izdevīgi pretoties godīgas, argumentētas, caurspīdīgas vēstures izpratnei un nodarboties ar faktu viltošanu. Latvijā Otrais pasaules karš nesa skumjas un asinis, caur kurām tomēr dzīvojam vēl šobaltdien.

Protams, jāpiemin arī Uzvaras diena, kuras svinības 9. maijā mēdz aizēnot 8. maija sēru dienu. Lai gan katru gadu tas tiek padarīts par politisku pasākumu, un opozīcijas partijas mēģina pavairot politisko kapitālu, ir, maigi izsakoties, grūti uzskatīt to par pretvalstisku dienu, jo objektīvi ir grūti iztēloties, ka, svinot Otrā pasaules kara beigas, kāds gribētu svinēt Latvijas valsts krišanu okupācijā. Angļu žurnālists Maiks Koljērs, kuram kā ārzemniekam pret šo parādību tomēr ir vēsāks skatapunkts, kādā savā rakstā saka: “Ja Latvija ir gatava paciest - paciest, nevis atbalstīt - šādus pasākumus, tai ir tiesības saukties par vairākuma demokrātiju, kas ir pietiekami nobriedusi, lai tiktu galā pati ar savas vēstures sekām.”