Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Daudz latviešiem to sēru dienu, taču vēsture mums tiešām nav bijusi nekāda priecīgā. Par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienām var uzskatīt trīs datumus: 25. martu, kad 1949. gadā notika visplašākā latviešu izsūtīšana uz Sibīriju; 14. jūniju, kad 1941. gadā notika izsūtīšana uz soda nometnēm, kā arī decembra pirmo svētdienu, kurā tiek pieminēts PSRS genocīds pret tolaik PSRS dzīvojošajiem latviešiem (norisinājās 1937-1938. gados, pieskaitāma pie staļiniskajām represijām). Diemžēl tikai 25. marts un 14. jūnijs tiek atzīmēti plašāk, savukārt 25. martu daļēji aizēno leģionāru pieminēšanas diena 16. martā un drīz sekojošās 8. maija svinības. Šajā rakstā vairāk pastāstīsim par 14. jūnija un decembra pirmās svētdienas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienām, jo 25. marta notikumi tomēr ir zināmi plašākai sabiedrības daļai.

Pret latviešiem vērstais genocīds PSRS 1937-1938. gads

No 1936. līdz 1938. gadam norisinājās masveida “tīrīšanas” PSRS iekšienē: J. Staļina vadībā valstī tika nogalināti no 700 līdz 1,2 miljoniem cilvēku, vēl vairāk - arestēti - par it kā kontrrevolucionāru darbību. Neņemot vērā cilvēciskās sekas, daļēji tieši šīs tīrīšanas bija atbildīgas par PSRS armijas vājumu Ziemas karā un sekojošajā 2. Pasaules karā, jo tika nogalināts arī daudz spējīgu militārpersonu. Faktiski tā bija milzīga atbrīvošanās no sāncenšiem, kā arī nacionālajām minoritātēm, tādām kā latvieši.

PSRS 1937. gada novembra beigās sākās masveida likvidācija, kas skāra latviešu biedrību darbiniekus, imigrantus, kas bija ieradušies PSRS pēc 1920. gada, kā arī Latvijas pavalstniekus, kas tika turēti aizdomās par spiegošanu. Kopumā ir ziņas par 16 573 cilvēku nošaušanu, savukārt arestēti kopumā tika aptuveni 22 tūkstoši. Starp upuriem minami latviešu kultūras un izglītības biedrības “Prometejs” darbinieki, Valsts teātra “Skatuve” personāls (ieskaitot garderobistes), kā arī daudzi, daudzi citi. Tikai 1988. gada beigās nogalināto arhīviem tika dota pieeja, lai tuvinieki var uzzināt, kur un kad nogalināti viņu radi.

1941. gada izsūtīšanas (nakts no 13. uz 14. jūniju)

Pēc Latvijas okupācijas tika masveidā ievāktas ziņas par iedzīvotājiem - skaitliski galvenokārt latviešiem, kuru bija 81% no visiem deportētajiem, taču tika izsūtīti arī ebreji, krievi un citi - kas darbojušies pretpadomju aģitācijā, aizsargu organizācijā; tāpat tika izsūtīta arī nozīmīga daļa no Latvijas inteliģences. Kopā deportēja ap 15 000 cilvēku. Sākumā vīriešus nošķīra no viņu ģimenēm, pēc tam vai nu nošāva (kopā 690), vai nosūtīja uz “darba nometnēm” uz laiku no 3 līdz 10 gadiem, savukārt viņu ģimenes tika nosūtītas uz attāliem PSRS novadiem - galvenokārt Sibīrijas daļām. Izdzīvošanas izredzes deportētajiem nebija pārāk labas - kopumā izsūtījumā nomira 34% no visiem izsūtītajiem, taču, protams, to vidū pieskaitītas arī nevardarbīgas nāves. Latvijā deportētie varēja atgriezties tikai 50. gadu vidū, savukārt citi - piecdesmitajos vai sešdesmitajos gados. Gadījās, ka daži pārdzīvoja arī otru deportāciju 1949. gada 25. martā.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Šīm dienām, protams, pa virsu ir daudz nacionālo pustoņu, taču jāatcerās, ka pamats šīm zvērībām tomēr ir ideoloģisks vai vismaz saistās ar ļaunu cilvēku mēģinājumiem palikt pie varas: kaut vai tāpēc, ka Staļins pēc tautības bija gruzīns, un ne visi izsūtītie bija latvieši. Protams, viedokļi par to, vai latviešiem vajag tik daudz sēru dienu (visvairāk rāda ar pirkstu uz decembra pirmo svētdienu, kuru neviens īsti neatceras), ir dažādi. Turklāt reti kurš vairs skatās uz kalendārā norādītajām dienām, drīzāk visu uzzina televīzijā vai internetā. Taču ir arī iemesli saglabāt šīs dienas vērtīgā piemiņā. Vērts pastāvēt uz to, ka visas šīs zvērības ir notikušas, jo šajos laikos ar vēstures pārgrozīšanu nodarbojas veselas valstis.