Darba svētki

Darba svētki, arī Starptautiskā strādnieku solidaritātes diena ir brīvdiena, kurā tiek godāti visu zemju strādnieki un strādnieku šķira. Latvijā un lielā daļā Eiropas tie tiek svinēti 1. maijā, savukārt, piemēram, Lielbritānijā un Īrijā tie tiek svinēti pirmajā maija pirmdienā. Vēl citur, piemēram, ASV, Japānā, Austrālijā un Jaunzēlandē Darba svētki (angliski - Labour day) tiek svinēti citos datumos. Eiropā tradicionāli 1. maijs ir bijis pavasara brīvdiena (sal. latviešu Ziedonis), tāpēc Darba svētki ir ērti sasaistīti ar jau pastāvošām brīvdienām.

Darba svētku vēsture

Darba svētki, par brīnumu, tāpat kā citi svētki, kurus daži dēvē par “padomju atraugām”, ir radušies ASV. 19. gadsimta beigās, kad vēl nebija 8 stundu darbadienas (starp citu, Henrijs Fords pārliecinājās par to, ka tā ir efektīvāka produktivitātes ziņā par, piemēram, 10 vai 12 stundu darbadienu). Vienīgās valstis, kurās bija 8 stundu darbadiena augsti kvalificētam darbaspēkam, bija Austrālija un Jaunzēlande, kurās, starp citu, pirmajās parādījās arī sieviešu balsstiesības. Citur, piemēram, Francijā, cilvēki gandrīz visu 19. gadsimtu strādāja pa padsmit stundām dienā--gluži kā pašlaik daži jauni cilvēki, kas vēlas tikt pie labāka posteņa firmā.

1. maija datums meklējams ASV darbaļaužu asociācijas 1886. gada streikā, kurā visā ASV vairāki simti tūkstošu strādnieku streikoja, lai tiktu pie 8 stundu darbadienas. Protesti nebeidzās šajā dienā, un pēc pāris dienām Čikāgā mierīgas demonstrācijas laikā tika nogalināti divi strādnieki. Nākamajā dienā anarhistu un sociālistu sapulcināti ļaudis protestēja Čikāgas Heimārketa (Haymarket - siena tirgus) laukumā, kur anarhistu mesta bumba nogalināja vairākus policistus, kuri savukārt atklāja uguni un nogalināja pāris strādniekus. Šim terora aktam bija milzīgas sekas, un, lai gan tas noveda pie anarhistu, imigrantu un arī vienkāršu strādnieku arestiem, savā ziņā tas bija arī signāls tam, ka pasaulē briest pārmaiņas.

1888. gadā Sentluisā Amerikāņu darba federācija pasludināja, ka, sākot ar 1890. gada 1. maiju, darbadienai nevajadzētu būt ilgākai par 8 stundām, tāpēc šo datumu tradicionāli uzskata par Darba svētku sākumu. Līdz 20. gadsimta 20. gadiem gandrīz visa pasaule bija pasludinājusi, ka darbadienas ilgums nedrīkst pārsniegt 8 stundas jeb 40 stundas nedēļā. Latvijā šos svētkus pirmoreiz atzīmēja 1893. gadā Liepājā, savukārt 1904. gada 1. maijā pirmoreiz tika uzvilkti Latvijas karogi ar revolūcijas lozungiem, un nākamajā gadā Darbaļaužu solidaritātes dienā piedalījās arī lauku ļaudis.

Padomju okupācijas laikā 1. maiju atceras saistībā ar milzīgām demonstrācijām gan Rīgā, gan Sarkanajā laukumā, taču būtu vērts atcerēties, ka, lai gan šiem svētkiem ir sociālistiskas saknes, tie nekādā ziņā nav Padomju Savienības mantojums. Tāpat Latvijā tie ir saistīti arī ar pavasara iešanu uz otru pusi, dabas ziedēšanu - Ziedoni. Kā arī, protams, ar dzejnieka Imanta Ziedoņa uzvārda dienu.

Darba svētki šodien

Šodien, kad ļaudis labprātīgi strādā 10 un pat 12 stundas dienā, lai tiktu pie lielākas algas, darba svētki ir tik vien kā priecīga brīvdiena. Gājienos cilvēki vairs dodas reti, un tikai vietās, kur ir acīmredzama sociālā netaisnība, Darba svētkiem vairs ir kāda politiska nozīme.