trešdiena, 2016. gada 7. decembris

Kā ietaupīt naudu uz svētkiem?

Ik gadu, mēs saskaramies ar daudziem un dažādiem svētkiem. Šie svētki ir gan tādi kurus svin visa valsts vai pat pasaule gan tādi, kurus svinam tikai mēs un mūsu tuvinieki. Lai kādi šie svētki nebūtu, mēs vienmēr saskaramies ar diezgan lieliem izdevumiem. Ir nepieciešams uzklāt svētku galdu, var būt nepieciešamas dāvanas, izklaides un daudz, daudz kas cits.

Par nelaimi, ne vienmēr mēs varam tikt galā ar šiem izdevumiem bez liekiem uztraukumiem. Nauda tomēr kokos neaug un mums var nākties meklēt veidus kā ietaupīt. Ir divi ietaupīšanas veidi ko varam pielietot, varam ietaupīt uz pašiem svētkiem vai varam ietaupīt uz kaut ko citu, lai iegūtu naudu svētkiem.

Ja vēlamies ietaupīt uz pašiem svētkiem, varam darīt vairākas lietas. Protams, ir svarīgi arī tas, kas šie ir par svētkiem un kādas svinības mums ir padomā. Lai vai kā, ir svarīgi saprast ka ne vienmēr bagātīgais svētku galds vai citas lietas ir pats svarīgākais neaizmirstamos svētkos. Tādi svētki kā Ziemassvētki ir lieliska iespēja apvienot visu ģimeni, kas ir svarīgākais, ģimene sapratīs, ka ne visu ir iespējams atļauties. Tāpēc varam rīkot svētkus tā, lai katrs to rīkošanā, vismaz nedaudz, bet piedalās.

Tā sauktais groziņu vakars, parasti, saistās ar kādiem darba pasākumiem, kur katram ir jānes līdzi cienasts kopīgā mielasta veidošanai. Taču arī ģimenes svētkos tā ir lieliska iespēja kā visus iesaistīt un arī ietaupīt. Jau iepriekš apziņojot visus kas ieradīsies un vienojoties, ka būs jāpaņem līdzi kāds cienasts, svētku galds var būt daudz bagātīgāks kā cerēts. Ja viens atnes pīrādziņus, otrs salātiņus, trešais kliņģeri un tā tālāk, no jums vairs īpaši nekas galdam nav nepieciešams. Turklāt, tas nav negodīgi, tas ir gluži saprotami, jūs rīkojat šos svētkus, bet ir nepieciešama palīdzība, lai visiem būtu pēc iespējas patīkamāki svētki. Paralēli tam, varat sekot līdzi izpārdošanām un veikalu akcijām, īpaši svētku laikā, parasti, ir lielas atlaides un tās noteikti ir jāizmanto.

Cits veids kā ietaupīt naudu svētkos ir uz dāvanu rēķina. Parasti, svētkos tiek dotas dāvanas, īpaši bērniem. Protams, varam pirkt lētākas mantas, bet ir arī citi varianti. Internetā ir iespējams rast ļoti, ļoti daudz dažādu ideju par dāvanām kuras varam paši izveidot. Pieejot dāvanu došanai radoši, varam radīt atmiņā ilgi paliekošus svētkus gan sev gan citiem. Saistībā ar dāvanām ir jāpiemin arī ietinamais papīrs, tas ir ļoti svarīgs, īpaši bērniem patīk to noplēst, lai redzētu kas tur iekšā. Tā vietā, lai pirktu šos papīrus, varat ietīt dāvanas kādu žurnālu vai avīžu lapās. Protams, ne jau vienkāršās lapās, izvēlieties kādas anekdošu, komiksu vai skaistu attēlu lapas. Varat arī izdomāt kādus interesantus, citus veidus kā dāvanas iesaiņot.

Lai ietaupītu svētkos, ļoti daudz nosaka mūsu izdoma un fantāzija. Ātrais kredīts var tikts un var netikts ņemts, jo jau šie piemēri parāda, ka bez kredītu var iztikt bez problēmām! Ja mums nav naudas bagātīgam svētku galdam, varam izdomāt interesantas aktivitātes, lai nevienam īpaši negribētos pie galda sēdēt. Arī šādi aizpildot laiku, varam radīt neaizmirstamus svētkus. Svētku dekorācijas? Tās varam izgatavot paši, turklāt varam tās radīt daudz interesantākas kā veikalos nopērkamās. Protams, pašiem nāksies pastrādāt, bet varam iesaistīt bērnus un izklaidēties, paralēli, radot viedus kā ietaupīt. Svētki ir lielisks notikums, tāpēc neļausim naudai tos sabojāt, neļausimies stresam par izdevumiem, jo ir daudz ko varam darīt, lai svētkus radītu no nekā un tie būs tiešām neaizmirstami.

pirmdiena, 2016. gada 27. jūnijs

Līgo diena un Jāņu diena (vasaras saulgrieži)

Līgo diena un Jāņu diena tiek svinēta 23. un 24. jūnijā. Kopā šos svētkus visbiežāk dēvē par Jāņiem, Līgo, kā arī vasaras saulgriežiem. Šajā gada laikā ir visīsākā nakts un visgarākā diena (lai gan īstie saulgrieži notiek no 19. līdz 25. jūnijam. Šajās valsts brīvdienās visi latvieši šeit un ārzemēs svin, dzerot alu, lecot pāri ugunskuram, ēdot sierus un visādi citādi niekojoties, līdz pienāk rīts. Meitenes šajā laikā pin vainagus no pļavas puķēm, savukārt puiši liek galvā ozola lapu vainagus. Šos svētkus visvairāk svin Ziemeļeiropā - Baltijas valstīs, Skandināvijā un Somijā. Jāņu svinēšana ir ļoti sena un saistās ar auglības rituāliem.

Pēc gadsimtiem, kuros “pielūdzam svešu Dievu”, Jāņi ir palikuši par vienīgajiem svētkiem, kuros latvieši nekaunīgi nododas savām pagāniskajām izdarībām, tiesa - kristieši smejas pēdējie, jo svētku nosaukums aizgūts no Svētā Jāņa. Tie ir vislatviskākie svētki, kuri mēroga ziņā salīdzināmi ar Baltijas valstīm tik plaši tiek atzīmēti tikai Somijā un Zviedrijā.

Jāņu tradīcijas

  • Jāņuzāļu plūkšana - meitenes pļavā lasīja jāņuzāles, ar kurām pušķot mājas un no kurām pīt vainagus. Tāpat māju pušķoja ar bērzu un ozolu zariem.
  • Vainagu vīšana - vainagi ir saules simbols, tāpat kā jāņuguns un siera rituļi. Arī tie saistījās ar auglību.
  • Dziesmu dziedāšana - līgot nozīmē arī dziedāt dziesmas, un tāpat kā tagad Latvijas Radio, kādreiz tās skandēja jau 2 nedēļas pirms pašiem svētkiem. Parasti šajos svētkos izvelk dziesmu grāmatu, un laiž vaļā visu, ko atceras un neatceras. Aplīgojot jeb apdziedot ar dziesmām var likt lietā visas savas dotības, kamēr vien tevi nepasūta bekot (sēnes šajā laikā neaug). Un, ja alus dzerts pavairāk, var droši teikt “Sieru, sieru, Jāņamāte, alu, alu, Jāņatēvs”, un jūs tāpat sapratīs.
  • Papardes zieda meklēšana - kas atrod papardes ziedu, tas atrod laimi, bagātību un gudrību. Mūsdienās, protams, ar papardes ziedu saprot ko pavisam citu, kas arī var nest laimi un varbūt arī bagātību un gudrību, taču kādreiz cilvēki trakojuši ar slotas kātu un devušies mežā meklēt papardes ziedu. Kas svarīgi - tas ticis meklēts vienatnē. Starp citu, par tiem, kas dzimuši martā, nereti saka “Jāņabērns”, jo tad pēc šiem svētkiem pagājuši apaļi deviņi mēneši…

Mūsdienās pie tradīcijām jāpieskaita arī došanās pie dabas - citi dodas pie jūras, citi uz lauku mājām, vēl kāds uz pilsētas svētkiem, un slinkākie uz 18. novembra krastmalu, kurā svētkus rīko Rīgas Dome. Pie retāk ievērotām, bet tomēr visiem zināmām tradīcijām ir t.s. pūdeles kāršana, kad staba galā uzceļ ar darvu pildītu trauku, kuru aizdedzina saulrieta laikā.

otrdiena, 2016. gada 7. jūnijs

Eiropas diena

Ir divas Eiropas dienas - viena ir 5. maijs, kad tiek svinēta Eiropas Padomes (Council of Europe) dibināšana 1949. gadā, savukārt 9. maijā svin dienu, kurā radās ideja izveidot Eiropas Savienības priekšteci, ogļu un tērauda ražošanas apvienību. Tā kā uz šīm divām industrijām tolaik bija balstīta militārā vara, šāda savienība tika veidota ar mērķi vairs nepieļaut 2. Pasaules karam līdzīgus scenārijus Eiropā, izveidojot sava veida savstarpēju atkarību vienai valstij no otras.

To, ka tā būs svinamā diena, noteica Milānā, 1985. gadā. Latvijā Eiropas dienu svin jau 9. gadus, un tā ir atvērto durvju diena daudzās ar ES saistītās iestādēs. Protams, Latvijā šo datumu aizēno Uzvaras dienas svinības, kas Rietumeiropā tiek svinētas 8. maijā, kad tika sperti pirmie soļi Eiropas Savienības kā iestādes un idejiski arī kā vienotas valūtas zonas izveidei.

Interesanti, ka Eiropas vārds ir cēlies no tās pašas valsts, no kuras nāk demokrātija. Grieķu vārds Eiropa (Εὐρώπη) ir cēlies no feniķiešu princeses vārda. Zevs princesi Eiropu nolaupīja , pārvērties par bulli, un aizveda uz Krētu, kurā tā dzemdēja varoņus. Pats vārds nozīmē aptuveni “platace” vai “plaša izskata” nozīmē kā “izskatās plaša”. Tiesa, vārdam piedēvē vairākas izcelsmes, taču lai apzīmētu noteiktas vietas šo vārdu izmanto jau kopš 6. gs. p.m.ē.

Ko dara Eiropas dienā?

Eiropas dienā ES iedzīvotājus izglīto par savienības vēsturi, mērķiem, nākotni, kā arī ES un valsts dalību tajā, iepazīstina ar aktuālajiem jautājumiem, kultūru un valodas dažādību dalībvalstīs, iedzīvotāju iespējām un daudz, daudz ko citu. Piemēram, muzejos un bibliotēkās tiek atklātas izstādes, kurās apmeklētāji var iepazīties ar Eiropas vēsturi, tiek organizēti dažādi ES vēstniecību pasākumi, kino seansi un dažnedažādi kultūras pasākumi. Ar tiem parasti iedzīvotājus iepazīstina pirms šīs dienas tuvošanās.

Piemēram, šogad Eiropas dienu atzīmēja, organizējot dažādas tikšanās ar radošiem cilvēkiem, veidojot izstādes valstu vēstniecībās, organizējot pasākumus bērniem, un tā tālāk. Tiesa, liela daļa šo pasākumu notiek pa dienu, tāpēc darbaļaudīm šī diena paslīd garām, ja vien neiekrīt sestdienā vai svētdienā. Lielāki svētki notiek ES nozīmīgās pilsētās - Briselē, Lisabonā un citur.

Latvijā šo dienu aizēno 9. maija jeb Uzvaras dienas svinības, kuras pārsvarā svin krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji. Latvijas valsts nacisma sagrāves dienu svin 8. maijā, kad to dara arī pārējā Eiropa. Šī datumu atšķirība radusies tādēļ, ka līgums par Vācijas bezierunu kapitulāciju tika noslēgts 23:01 pēc Vācijas laika 1945. gada 8. maijā, kad PSRS jau bija 01:01 naktī.

Taču arī citur 9. maijs sakrīt ar citiem vēsturiskiem datumiem - piemēram, Vācijas uzbrukumu Nīderlandei, Francijai, Luksemburgai un Beļģijai.

trešdiena, 2016. gada 20. aprīlis

Lieldienas

Lieldienas ir svētki, kurus svin pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas noticis pēc pavasara ekvinokcijas (saulgriežiem) vai tās laikā 21. martā. Tātad Lieldienas svin no 21. marta līdz 25. aprīlim - kā nu kuru gadu tās iekrīt. Lieldienas ir īpaši svētki, kam latviešu izpildījumā ir gan pagāniskas, gan kristietiskas saknes. Kristiešu izpildījumā tās ir Kristus augšāmcelšanās svinības, kas notiek pēc 40 dienu Lielā gavēņa, savukārt latviešu tradīcijā tie ir auglības svētki, kuros visādi tiek līdzēts zemei, lai nodrošinātu labu ražu un svētību. Lieldienas ievada Klusā nedēļa (pirms tās vēl Pūpolsvētdiena), kam seko Zaļo ceturtdiena, Lielā piektdiena, Klusā sestdiena un Lieldienas, kam seko Otrās Lieldienas pirmdienā.

Lieldienas kā kristiešu svētki


Lieldienu svinēšanas datumu noteica 325. gadā, taču vēl vairākus gadsimtus nebija vienprātības par to, kā aprēķināt to datumu. Kas interesanti, Lieldienu svinēšana vēl joprojām pasaulē notiek dažādos datumos - saistībā ar to, ka pareizticīgo un rietumu baznīcas izmanto atšķirīgus kalendārus (pareizticīgie izmanto vecāko Jūlija, mēs - jaunāko Gregora). Tāpēc pareizticīgo Lieldienas iekrīt starp 4. aprīli un 8. maiju. Tāpat līdzīgā laikā tiek svinētas arī ebreju Lieldienas, ko sauc par Pesahu, vai citās valodās, piemēram, krievu - par Pashu.

Lieldienās tiek svinēta Kristus augšāmcelšanās, . Pastāv arī tradicionāli Lieldienu sveicieni, kurus gan Latvijā gadās dzirdēt reti - Kristus augšāmcēlies! Patiesi viņš ir augšāmcēlies! - un laikam biežāk dzirdēts ir krievu Христос воскрес! Воистину воскрес! ar tādu pašu nozīmi. Kristiešiem šie svētki norisinās, pieminot savu glābēju, kā arī krāsojot olas, kas tiek pervētas sarkanas, kas simbolizē Kristus asinis, savukārt pati ola pēc līdzīga izskata apzīmē kapakmeni, tātad Kristus kapakmeni, no kura tomēr izšķiļas dzīvība.

Lieldienu paražas Latvijā


Kā tas ir, piemēram, ar Ziemassvētkiem, arī ar Lieldienām Latvijā ir tā, ka nevar īsti saprast, kas saistīts ar kristiešu, kas ar senlatviešu tradīcijām. Gan olu krāsošana, gan ripināšana Dainās pieminēta varbūt tikai aplinkus, tāpēc var teikt, ka vismaz tas mums nācis no kristiešiem. Savukārt citas aktivitātes--šūpošanās, ticējumi, sišanās ar olām--varētu būt vairāk latviskas, lai gan liela jau atšķirība nav, vai tradīcija ir latviešu vai ievazāta, it sevišķi ja no tās ir jautrība un prieks. Tradīciju saaugšana, domājams, notikusi tādēļ, ka, latviešiem pārejot kristietībā, baznīctēvi pievēra acis uz jau pastāvošajām tradīcijām--ir skaidri zināms, ka Lieldienas mēs svinējām jau dziļā senatnē.

Lieldienās, kā zināms, jāceļas agri un jāmazgājas tīrā upītē, vislabāk tādā, kas tek pretī Saulei. Tad var krāsot olas, ko katrs dara, kā māk - ar sīpolu mizām, notinot tās ar skujām, dzijas kamoliem, utt. Daži izmanto arī sintētiskās krāsvielas. Olas nedrīkst ēst bez sāls, citādāk daudz melos, un, taisot olu kaujas, var vai nu tikt pie piepildītas vēlēšanās, vai uzzināt, kurš ilgāk dzīvos.

Šūpošanās ir vēl viena svarīga tradīcija. Senatnē puiši iekāra šūpoles starp diviem ozoliem paugura galā (vai esat kādreiz Latvijā redzējuši tādu vietu?), un par šūpošanos prasīja meitām olas vai pat cimdu pārus. Šūpošanās simbolizē Saules svārstīšanos Lieldienu rītā, kad tai jāpiepalīdz tikt uz pareizā ceļa. No sākuma šūpoja mājas saimnieku un saimnieci, un šūpojās visas Lieldienas (arī lai odi nekož), kā arī nedēļu pēc tam. Pēc tam šūpoles nokāra, lai raganas nešūpojas.

ceturtdiena, 2016. gada 10. marts

Starptautiskā sieviešu diena

Starptautiskā sieviešu diena ir diena, kurā tiek godinātas sievietes, parasti dāvinot puķes un mīļi uzvedoties; tā ir pret seksismu un diskrimināciju vērsta diena, kuras pirmsākumi meklējami ASV, bet ideoloģiskie pirmsākumi - sociālismā. Kā tas ir ar lielu daļu svētku, piemēram, Ziemassvētkiem, arī ar Starptautiskās sieviešu dienas svinēšanas datumu un tā iemesliem nav īstas skaidrības. Leģendām apvītais stāsts par streiku Ņujorkā, kurā būtu gājušas bojā aktīvas sieviešu tiesību aizstāves, ir mīts, kas laikam meklējams 1908. gada tekstilstrādnieču streikā, kas patiešam norisinājās, taču tajā nebija upuru.

Lieta tāda, ka gadsimta sākumā sieviešu (arī vīriešu, bet tiem vismaz bija teikšana) stāvoklis bija gaužām neapskaužams--divciparu darba stundas fabrikās, lielākajā daļā pasaules - nebija balsstiesību (lai cik dīvaini tas nebūtu, balsstiesības sievietēm pirmoreiz parādījās 1893. gadā Jaunzēlandē). 8. martā sieviešu dienu sāka svinēt 1914. gadā, kad tā iekrita svētdienā--iespējams, ka datums meklējams tieši tur, lai gan nav iespējams izsekot visiem mītiem, uzslāņojumiem un informācijas pārbagātībai, kas pa šo gadsimtu savilkusies ap 8. marta svinēšanu. Un varbūt to nemaz nav vērts darīt, jo mēs tāpat zinām, par ko tad ir sieviešu diena, un kādas puķes tajā dāvināt.

Turpretim Sieviešu dienas nozīmi pasaulē nevajag novērtēt par zemu--sieviešu tiesības un attīstītajā pasaulē arī vienlīdzība vēl joprojām ir sāpīgs temats. Arābu valstīs sievietēm nav daudzu tiesību, kuras Eiropā uzskata par pašsaprotamām, savukārt citās kultūrās, piemēram, Japānā un Ķīnā sievietēm tradicionāli ir iedalīta otršķirīga vieta, un cīņa par vienlīdzību, beigu beigās, nav jau apsīkusi arī pie mums, kur sievietes vēl joprojām nepelna tik daudz, cik vīrieši, lai gan pašlaik tendences iet uz to, ka kļūst arvien mazāk izglītotu vīriešu, un līdz ar to sievietes, lai gan neieņem vadošus amatus, pasaulē daudzās jomās jau sāk pārspēt vīriešus.

Sieviešu diena Latvijā

Latvijā Sieviešu diena kļuva īsteni svarīga tikai Padomju okupācijas gados, kad šie svētki, faktiski vienīgie svētki, kas nebija politizēti sociālistiskā režīma laikā, bija oficiāla brīvdiena (sākot ar 1966. gadu). Atjaunotajā Latvijā Sieviešu diena vairs nebija oficiāli svētki, turklāt līdz pat 2008. gadam 8. marts nemaz nebija ierakstīts kalendārā kā ar kaut ko īpaša diena. Tas, protams, nav tādēļ, ka latvieši būtu sieviešu nīdēji--pie mums dzimumu līdztiesība nemaz nav tik švaka--bet gan tādēļ, ka svētki neizbēgami saistījās ar sociālistisko režīmu. Tagad Sieviešu dienā apdāvina kolēģes, mammas (kurām paredzēta Māmiņdiena), kā arī sieviešu dzimuma otrās pusītes (kuras viena otru apdāvina 14. februārī).

Kā svinēt Sieviešu dienu?

Par to domas dalās, taču lielākā daļa vīriešu Sieviešu dienu pavada kopā ar savām mīļajām. Ja jums tādas vēl nav, pēdējais laiks pie tādas tikt--dzīve ir pārāk īsa, lai to nodzīvotu viens. Lai gan stereotipiski tajā dāvina sarkanas tulpes vai neļķes (un nepāra skaitli, nepāra skaitli!), sievietes, ko vēlaties iepriecināt, vairāk jūsmos par savām mīļākajām puķēm, taču varat arī viņas pārsteigt. Bez šī laba ideja ir maltīte labā, labā restorānā, palīdzība mājas solī un citi pārsteigumi, ko jūs varat izdomāt labāk, nekā var ieteikt svešinieks internetā. Savukārt sieviešu kolektīvs var nosvinēt ar kūku un mierīgu stundiņu darbā, no tā nevienam sliktāk nepaliks.

Protams, daudzi arī uzskata--nav jēgas svinēt tādu Sieviešu dienu, jo par savām mīļajām ir jādomā visu gadu, taču tieši starptautiskā šķautne šajos svētkos ir vissvarīgākā--aizdomājoties, ka citur daiļā dzimuma pārstāves patiešām nav tik augstu novērtētas, mēs varam, ja ne rīkoties, tad vismaz ar empātiju nolūkoties uz citu kultūru sievietēm, un no tā jau vairs nav tālu, lai raudzītos arī uz citu minoritāšu pārstāvjiem un pārstāvēm ar cieņu un sapratni.

svētdiena, 2016. gada 7. februāris

Mātes diena

Mātes diena ir starptautiska svētku diena, kurā tiek godinātas mātes, māmiņas un mammas, kā arī viss ar viņām saistītais. Latvijā šos svētkus svin maija otrajā svētdienā, savukārt citur datums var būt citāds vai pat noteikts gadu no gada. Piemēram, Lietuvā Māmiņdienu svin maija pirmajā svētdienā, savukārt Krievijā - pēdējā novembra svētdienā, bet Taizemē - 12. augustā. Šie svētki nav tas pats, kas 8. marts, kad jāgodina visas sievietes, taču interesanti, ka tāpat kā daudzām citām solidaritātes dienām, arī Māmiņdienas saknes ir meklējamas ASV, lai gan, protams, jau antīkajā pasaulē tika pielūgtas dievietes-mātes, savukārt citur jau pastāvēja līdzīgi svētki, kuriem tad pa virsu uzslāņojās Rietumu tradīcijas.

Mātes dienas pirmsākumi

Mūsdenu svētku versija sākās ar Ennas Džārvisas rīkoto savas mammas piemiņas pasākumu kādā Rietumvirdžīnijas baznīcā. Tas notika 1908. gadā, taču Džārvisa par šādu svētku ieviešanu sāka cīnīties jau 1905. gadā, kad nomira viņas mamma. Viņas mērķis bija atlikt kādu dienu, kurā pieminēt savu mammu, pēc viņas vārdiem (kuriem daudzi bez šaubām piekritīs) - cilvēku, kurš mūsu labā ir izdarījis visvairāk.

Lai gan sākumā Džārvisu izsmēja - kongresā gāja runas par to, ka “tad jau vajag arī dienu sievasmātēm”, jau 1911. gadā visos ASV štatos Māmiņdienu uzskatīja par svētkiem, un Vudro Vilsons 1914. gadā proklamēja Māmiņdienu par oficiālu brīvdienu, kura gan ASV tāpat iekrīt brīvdienā - maija otrajā svētdienā, tāpat kā pie mums. Interesanti, ka pati Džārvisa pēc tam rūgti nožēloja svētku komercializāciju - aizgāja pat tik tālu, ka viņa patentēja frāzes “Mātes diena” un “otrā maija svētdiena”.

Latvijā Mātes dienu sāka atzīmēt 1922. gadā, un no 1934. gada to svinam tajā pašā dienā, kā tagad. Padomju vara šos svētkus īsti neatzina (lai gan tie arī nekur nepazuda), un kopš 1992. gada Māmiņdienu atzīmējam kā ierasts. Ne pārāk populāra, bet tomēr tikai šai dienai raksturīga tradīcija ir spraust pie apģērba neļķes - krāsainas, ja mamma vēl ir dzīva, bet baltas, ja viņa jau ir viņsaulē. Tie, kuru mammas ir mirušas, parasti šajā dienā apkopj kapu kopiņas. Savukārt bērni skaita pantiņus un māmiņām dāvina puķes - parasti neļķes - un pieaugušie, kas ir ārzemēs, ar mammām sazinās skaipā, taču aizņemtie tepat Latvijā viņām zvana un solās drīz apciemot.

Ko dāvināt māmiņdienā?

Māmiņdienā tradicionāli nedāvina neko lielu - puķes un konfektes būtu “standarta” dāvana, ko sniegt savai radītājai. Ja gribat būt oriģināli, varat uzmeistarot ko pats, piemēram, atdzīvinot sevī snaudošo floristu un uztaisot glītu, tikai jūsu mammai domātu ziedu buķeti. Tāpat neaizmirstiet par vēlējumu, un, lai gan tas pantiņš ir ļoti mīļš, labāk atrodiet ko citu nekā “Mana mīļa māmuliņa, mani mīļi audzināja”. Vislabāk - uzrakstiet ko pats.

trešdiena, 2016. gada 3. februāris

Lāčplēša diena

Lāčplēša diena, kuru svinam 11. novembrī, ir atceres diena Latvijas nacionālā karaspēka uzvarai pār Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Lāčplēša diena ir viens no svarīgākajiem “sarkanajiem datumiem” kalendārā, un tā saistās ar Latvijas valsts pasludināšanas dienu pēc nedēļas - 18. novembrī. Šajā datumā rīdzinieki dodas uz 11. novembra krastmalu, kurā aizdedzina svecītes, un atceres pasākumi norisinās visā Latvijā. Lāčplēša diena, protams, ir diezgan nejaušu izvēlēts datums, jo uzvaru bija daudz, un Lāčplēša dienā tā nebūt nebija pēdējā, taču lielākā un svarīgākā - noteikti. Lāčplēša dienu pirmās brīvvalsts laikā svinēja arī vienkārši kā armijas dibināšanas svētkus, kā invalīdu svētkus, utt. Tomēr šodien mēs galvenokārt atceramies tieši 1. Pasaules kara notikumus, kurus gan piemin arī 11. augustā.

Lāčplēša dienas notikumi ir plaši dokmentēti - par tiem sarakstītas atmiņas, ir palikušas dažnedažādas vēstures liecības, piemēram, karavīru dienasgrāmatas vai līgumi par zemes piešķiršanu algotņiem. Tāpat šo dienu notikumi ir aprakstīti grāmatās, piemēram, Pāvela Bermonta atmiņās (tās tiešām tika izdotas!), kā arī dažādos kopsavilkumos - Latvijas neatkarības karš 1918. – 1920, u.c. Tāpat jaunākajiem skatītājiem noteikti pazīstama arī filma “Rīgas sargi”, kurā Latvijai izteikti draudzīgā gaisotnē tiek dramatizēti šo dienu notikumi 1919. gadā.

Kādēļ svin Lāčplēša dienu?

1919. gada 11. novembrī Rīgai uzbruka t.s. “Bermonta karaspēks”, kuru veidoja vācu un krievu algotņu armija. Pēc 1. Pasaules kara beigām Latvija bija pasludinājusi savu neatkarību - 1918. gada 18. novembrī - taču reālā situācija bija daudz sarežģītāka, un izlija daudz asiņu, lai varētu izvedoties Latvijas valsts. No sākuma lielu daļu Latvijas bija ieņēmusi Padomju Latvijas armija, pēc tam to padzina vācu-latviešu karaspēks, kas ieņēma Rīgu, savukārt pēcāk Igaunijas armija bija gatava uzbrukt Rīgai, taču vācieši pēcāk sabiedroto spiediena dēļ atstāja Rīgu.

Kad vācu armija atstāja Rīgu tā tomēr nepameta Latvijas teritoriju, un dažādu konspirāciju rezultātā tika nodibināta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija, kuru vadīja Rīdigers fon der Golcs un Pāvels Bermonts. Tajā no aptuveni 40 000 armijnieku 6000 bija krievu, pārējie - vācu izcelsmes. Līdz 1919. gada oktobrim t.s. bermontieši bija ieņēmuši krietnu daļu Latvijas un pusi Rīgas - frontes līnija, kurā Latvijas Pagaidu valdības armija cīnījās pret bermontiešiem, bija tilti pār Daugavu. 3. novembrī latviešu karaspēks, kurā kādi 11 500 karavīru, sāka uzbrukumu Pārdaugavai - viņus atbalstīja gan lidmašīnas, gan Sabiedroto flote. 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas, un drīz vien arī no Latvijas.

Ar šo gan Latvijas brīvības cīņas nebeidzās, jo Latvijā vēl bija palikušas Padomju Latvijas armijas paliekas, kuru gan bija maz. 1920. gada 3. janvārī latviešu-poļu karaspēks sāka uzbrukumu boļševikiem Latgalē, un šī gada laikā tad arī tika noslēgti miera līgumi gan ar Vāciju, gan ar Krieviju.

Lāčplēša diena kalpo kā īpaša diena, kurā pieminēt tos, kas gājuši bojā par neatkarīgu Latviju. Lai gan to dienu notikumi mums arvien vairāk kļūst par neaizsniedzamu pagātni, tie ir labi dokumentēti pierādījumi, ka latviešu tauta kādreiz ir vēlējusies kāpt uz neatkarības takas, un, lai kā laiki mainītos, nevienam mums to neatņemt. Šajā dienā, noliekot sveces un vērojot parādi krastmalā, dziedot dziesmas pie brīvības cīnītāju kapiem un klausoties svinīgās runas, varam godināt tos, kuri miruši šīs valsts vārdā un kuru dēļ mēs tomēr varam teikt, ka mums šodien ir ļoti paveicies.

pirmdiena, 2016. gada 4. janvāris

Latvijas Republikas Proklamēšanas diena

Latvijas Republikas Proklamēšanas diena, saukta arī par valsts svētkiem, Latvijas dzimšanas dienu un arī neatkarības dienu, tiek svinēta 18. novembrī. Tā notika 1918. gada 18. novembrī, kad Tautas Padome Nacionālā teātra telpās proklamēja Latvijas neatkarību. 2018. gadā notiks Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas simtgades svinības. Šiem svētkiem par godu tiek organizēta virkne publisku pasākumu, kā arī grandioza uguņošana 18. novembra krastmalā.

18. novembra vēsture

Tāpat kā daudzi datumi, 18. novembris iezīmē nevis kādu milzīgu pavērsiena punktu pašu par sevi, bet drīzāk izejas punktu, kuram pēc smaga darba - un šajā gadījumā arī asinīm - sekoja neskaidrību pilns posms. Tolaik, 1918. gada 18. novembrī, Tautas Padome, toreizējais latviešu tautas interešu pārstāvis un organizācija, kas pretendēja uz oficiālu varu, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās [..], ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata." Šajā dienā pirmoreiz publiski skanēja

18. novembris bija daudzu vēsturisku sakritību rezultāts, un, protams, arī latviešu tautas gribas izpausme, kuras dēļ mēs pašlaik dzīvojam neatkarīgā un brīvā valstī. Šajā laikā pēc kara bija izveidojies zināms varas vakuums, un bija iespēja veidoties neatkarīgām valstīm tur, kur vēsturiski pastāvēja impērijas - mūsu gadījumā tās bija Vācijas un Krievijas impērijas. Nevar noliegt, ka Neatkarības proklamēšanas saknes sniedzās vēsturē - 1905. gada revolūcija vēl bija svaigā tautas un it sevišķi inteliģences atmiņā, kā arī pasauli bija pārņēmušas demokrātijas un nacionālisma idejas.

Tāpat Krievija bija ļoti novājināta no revolūcijas un 1. Pasaules kara, tādēļ šajā frontē Vācija teju svinēja uzvaru. Parakstot Brestļitovskas miera līgumu, kurā Krievija atteicās no Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas (bez Latgales), Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritorijas. Šo posmu izmantoja Igaunija, kas jau 24. februārī proklamēja savu neatkarību.

18. novembris šodien

Mūsdienās 18. novembri svin, dziedot himnu, skatoties salūtu, klausoties Prezidenta un politiķu uzrunas, kā arī vienkārši izbaudot brīvdienu, kas arī nav slikti. Visā Latvijā šajā laikā notiek dažādi pasākumi un koncerti, kurus bieži var apmeklēt bez maksas.

Lai gan tādus patriotisma viļņus kā PSRS sabrukuma laikā Latvija vairs nav redzējusi, šķiet, ka cilvēki sāk vairāk mīlēt savu valsti. Pašlaik 18. novembri atzīmē kādi 75% Latvijas iedzīvotāju (DNB aptauja), kurpretim 2005. gada statistikā (TNS aptauja) tikai 77% zināja nosaukt, kādi svētki atzīmējami 18. novembrī. Ar dzīvi Latvijā esot apmierināti 54% iedzīvotāju, neapmierināti - 41%. Iespējams, jaunais patriotisma vilnis skaidrojams ar pēdējā laikā izjusto apdraudējumu Latvijas pastāvēšanai saistībā ar Krievijas un Ukrainas karu.