Lieldienas kā kristiešu svētki
Lieldienu svinēšanas datumu noteica 325. gadā, taču vēl vairākus gadsimtus nebija vienprātības par to, kā aprēķināt to datumu. Kas interesanti, Lieldienu svinēšana vēl joprojām pasaulē notiek dažādos datumos - saistībā ar to, ka pareizticīgo un rietumu baznīcas izmanto atšķirīgus kalendārus (pareizticīgie izmanto vecāko Jūlija, mēs - jaunāko Gregora). Tāpēc pareizticīgo Lieldienas iekrīt starp 4. aprīli un 8. maiju. Tāpat līdzīgā laikā tiek svinētas arī ebreju Lieldienas, ko sauc par Pesahu, vai citās valodās, piemēram, krievu - par Pashu.
Lieldienās tiek svinēta Kristus augšāmcelšanās, . Pastāv arī tradicionāli Lieldienu sveicieni, kurus gan Latvijā gadās dzirdēt reti - Kristus augšāmcēlies! Patiesi viņš ir augšāmcēlies! - un laikam biežāk dzirdēts ir krievu Христос воскрес! Воистину воскрес! ar tādu pašu nozīmi. Kristiešiem šie svētki norisinās, pieminot savu glābēju, kā arī krāsojot olas, kas tiek pervētas sarkanas, kas simbolizē Kristus asinis, savukārt pati ola pēc līdzīga izskata apzīmē kapakmeni, tātad Kristus kapakmeni, no kura tomēr izšķiļas dzīvība.
Lieldienu paražas Latvijā
Kā tas ir, piemēram, ar Ziemassvētkiem, arī ar Lieldienām Latvijā ir tā, ka nevar īsti saprast, kas saistīts ar kristiešu, kas ar senlatviešu tradīcijām. Gan olu krāsošana, gan ripināšana Dainās pieminēta varbūt tikai aplinkus, tāpēc var teikt, ka vismaz tas mums nācis no kristiešiem. Savukārt citas aktivitātes--šūpošanās, ticējumi, sišanās ar olām--varētu būt vairāk latviskas, lai gan liela jau atšķirība nav, vai tradīcija ir latviešu vai ievazāta, it sevišķi ja no tās ir jautrība un prieks. Tradīciju saaugšana, domājams, notikusi tādēļ, ka, latviešiem pārejot kristietībā, baznīctēvi pievēra acis uz jau pastāvošajām tradīcijām--ir skaidri zināms, ka Lieldienas mēs svinējām jau dziļā senatnē.
Lieldienās, kā zināms, jāceļas agri un jāmazgājas tīrā upītē, vislabāk tādā, kas tek pretī Saulei. Tad var krāsot olas, ko katrs dara, kā māk - ar sīpolu mizām, notinot tās ar skujām, dzijas kamoliem, utt. Daži izmanto arī sintētiskās krāsvielas. Olas nedrīkst ēst bez sāls, citādāk daudz melos, un, taisot olu kaujas, var vai nu tikt pie piepildītas vēlēšanās, vai uzzināt, kurš ilgāk dzīvos.
Šūpošanās ir vēl viena svarīga tradīcija. Senatnē puiši iekāra šūpoles starp diviem ozoliem paugura galā (vai esat kādreiz Latvijā redzējuši tādu vietu?), un par šūpošanos prasīja meitām olas vai pat cimdu pārus. Šūpošanās simbolizē Saules svārstīšanos Lieldienu rītā, kad tai jāpiepalīdz tikt uz pareizā ceļa. No sākuma šūpoja mājas saimnieku un saimnieci, un šūpojās visas Lieldienas (arī lai odi nekož), kā arī nedēļu pēc tam. Pēc tam šūpoles nokāra, lai raganas nešūpojas.