Ziemassvētki

Ziemassvētki ir ikgadēji svētki, kuros atzīmē Jēzus Kristus dzimšanu. Tie tiek svinēti no 24. līdz 26. decembrim - pirmajā dienā ir Ziemassvētku vakars, otrajā - Pirmie Ziemassvētki, trešajā - Otrie Ziemassvētki. Ziemassvētku gaidīšanas laiku ieskandina advente, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir brīvdienas lielākajā daļā rietumu valstu. Lai gan tie ir kristiešu svētki, Ziemassvētkus svin arī neticīgie. Pareizticīgo Ziemassvētki tiek svinēti no 6.-8. janvārim, jo viņi tos rēķina pēc Jūlija kalendāra.

Ziemassvētku paražas

Mūsdienās Ziemassvētku paražas ir krietni vien paplēnējušas, lai gan daži entuziasti izvēlas papildināt Ziemassvētkus ar seno latviešu izdarībām, lai svētki neaprobežojas ar apdāvināšanos, piparkūku cepšanu un mandarīnu smaržu (kas gan arī nav nekas slikts, it sevišķi, ja svētki tiek pavadīti savu mīļo cilvēku lokā).

Latviešu valodā jau pats svētku vārds nodod mūsu pagāniskumu. Ziemassvētkos nav ne miņas no Jēzus, kā tas ir angļu Christmas, grieķu Χριστούγεννα vai krievu Рождество (Christmas - Kristus mise, grieķu vārds - Kristus dzimšana, krievu vārds - vienkārši ‘dzimšana’).

Starp latviešu Ziemassvētku paražām varētu minēt sekojošo:

• Bluķa vakars - Ziemassvētku vakarā no mājas uz mājām ar klūgām vilkts bluķis, kas beigās sadedzināts;
• Budēļos vai ķekatās iešana - maskoti ļautiņi trokšņodami staigāja no mājas uz māju (bara vadonis bijis budēļtēvs, čigāntēvs, vecītis), iepērdami mājas iemītniekus ar žagariem, tādējādi nododot veselību un izdzenot no mājas ļauno. Lai gan ķekatās iešana risinājusies no Mārtiņiem līdz Meteņiem - jebšu no 10. novembra līdz Pelnu dienai - vissvarīgākā bija meteņos iešana, kad Saule ir visvairāk veļu pusē - Ziemassvētkos;
• Zīlēšana - tagad latvieši zīlē, kad pagadās (arī Vecgada vakarā), taču kādreiz čigānmāte meitām zīlēja precības, dažkārt svinētāji arī uz savu roku lēja laimītes no alvas, parafīna vai kā cita kūstoša, pētot to formas;

Mūsdienās bez jau pieminētā bieži tiek skaitīti dzejoļi, dziedāts, tiek rotāta egle. Tāpat šajos svētkos gaida Salavecīti, kurš apdāvinās bērnus, dažreiz ar rūķu, dažreiz ar Sniegbaltītes palīdzību. Dāvanu sakarā, protams, jāpiemin arī Ziemassvētku galējā komercializācija--daudzi pētījumi rāda, ka, piemēram, dažās vietās grāmatveikalos pārdošanas apjomi novembra-decembra periodā pieaug par 100%, dārglietu veikalos - par 170%, utt. Tāpat, piemēram, Lielbritānijā Ziemassvētku laikā viekalos tiek iegādāta ceturtdaļa no visām svētku laikā iegādātajām lietām.

Interesanti fakti par Ziemassvētkiem

• Ziemassvētki un cilvēku garastāvoklis.
  Ziemassvētku laikā cilvēki pastiprināti cieš no depresijas un nomākta garastāvokļa. Tas izskaidrojams ar spiedienu šajā laikā justies laimīgam, finansiālās grūtības dāvanu pirkšanas dēļ, kā arī, protams, laikapstākļiem, kas īpaši nelutina ar sauli. Šķiet, ka vissvarīgākais šajā laikā būtu pieņemt, ka, lai kā gribētos, lai viss iet pēc plāna - Ziemassvētki tomēr ir tikai mīlestības pilna diena, nevis kāda izrāde, kuru jānovada perfekti līdz katrai replikai vai simfonija, kurā vijols pustonis iznīcina jebkādu harmoniju, kas pirmīt uzbūvēta;
• Sarkanās mušmires un Ziemassvētku vecītis?
  Pastāv teorija, ka Ziemassvētku vecīša leģenda cēlusies no sarkanajām mušmirēm - tas izskaidrotu viņa ietērpa krāsas, kā arī to, kāpēc dažās pasaules vietās Ziemassvētkos pie krāsns tiek piekarinātas zeķes, jo tas atainojot šo sēņu žāvēšanu pirms tās apēst (tiesa, par Ziemassvētku vecīša sarkanās versijas popularitāti ir atbildīga Coca-cola, un nekur literatūrā mušmiru ēšana nav saistīta ar Ziemassvētkiem - tikai ar Sibīrijas šamaņu rituāliem, kuros ciema pravieši pēc mušmiru rīšanas nonāk astrālajā plaknē);
• Datuma neskaidrības.
  Kad tika noteikts Ziemassvētku datums, tas vismaz daļēji tika pieņemts, lai pārmāktu pagānu svētkus, kas notika tajā pašā laikā. Kad kristietība vēl tikai plauka, Romā Ziemassvētkos svinēja t.s. Dies natalis solis invicti jeb neuzvaramās saules svētkus. Jēzus dzimšanas diena tiek noteikta 9 mēnešus pēc labās vēsts dienas 25. martā, kad tika paziņots, ka Jaunava Marija ir grūta ar Jēzus bērniņu. Kopumā skaidrības par Jēzus dzimšanas dienu nav.

1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena

1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena tiek atzīmēta 20. janvārī, kad norisinājās kulminācija PSRS specdienestu mēģinājumiem ieņemt Latvijas Iekšlietu ministrijas ēku. Šajā dienā tiek pieminēti bojāgājušie un ievainotie barikāžu laikā, kas bija kritisks posms Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā. Kopā barikāžu laikā gāja bojā 8 Latvijas civiliedzīvotāji, no kuriem septiņi miruši no specdienestu raidītām lodēm, savukārt viens - negadījuma laikā. Lēš, ka barikādēs piedalījušies 45-50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Priekšvēsture

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā nekas vēl nebija līdz galam izcīnīts, un tikai vēsturisku sakritību (kurā iekļaujas arī tautas griba) rezultātā Latvija atkal kļuva par neatkarīgu valsti. 1991. gada 1. janvārī tika ieņemts Preses nams, savukārt 7. janvārī PSRS pieņēma lēmumu par desanta vienību nosūtīšanu uz Latviju, kā iemeslu minot iesaukuma nodrošināšanu PSRS armijā. Kopumā Latvijā bija paaugstināta specdienestu aktivitāte

Tomēr pirmsākums pašām barikādēm meklējams Lietuvā, kur valdība veica liberālas reformas, izbeidzot cenu regulēšanu. Tā kā tam bija pretestība no PSRS valdības puses, Lietuvas pārstāvji aicināja aizsargāt stratēģiskus objektus, līdz 13. janvārī notika sadursmes, specvienībām mēģinot ieņemt Viļņas Televīzijas torni. Šajās sadursmēs gāja bojā 13 cilvēki, vairāk nekā 100 - ievainoti. Pēc šiem draudīgajiem notikumiem Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns aicināja tautu pulcēties Doma laukumā, lai atbalstītu lietuviešus un paustu atbalstu uzņemtajam kursam uz valsts neatkarību.

Barikāžu laiks

Akcijas laikā 13. janvārī rīdzinieki sākuši uz savu roku veidot barikādes, galvenokārt Vecrīgā, lai nepieļautu PSRS apvērsuma mēģinājumus. Galvenie apsargājamie objekti bija Latvijas Republikas Augstākā Padome (Saeima), LR Ministru padome, Radionams Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, kā arī tilti. Mazāk zināms fakts, ka barikādes norisinājās arī citās pilsētās, piemēram, Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas.

Vairāku uzbrukumu starpā 20. janvāris izcēlās ar īpaši lielu asinsizliešanu, kad tika nogalināti četri, nāvīgi ievainots - viens cilvēks. Upuru vidū bija kinooperatori, viens vidusskolnieks, kā arī miliči, kas bija iesaistījušies barikāžu veidošanā. Faktiski barikāžu beigu posms bija jau tajā pašā dienā, kad Maskavā vairāk nekā 100 000 cilvēku pulcējās, lai protestētu pret vardarbību, ko PSRS vērsa pret Baltijas valstīm, taču barikādes saglabājās vēl līdz 1992. gada rudenim. Barikādes vēlreiz apstiprināja Baltijas valstu apņēmību un ilgām pēc pārmaiņām, kā arī neļāva sākt Latvijas atkaliekļaušanu PSRS sastāvā ar militāriem līdzekļiem.

Šeit varat uzzināt barikāžu aizstāvju vārdus: Vladimirs Gomanovičs, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš, Raimonds Salmiņš, Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne.

Barikādes šodien

Lai gan Latvijai ir gājis visādi un visādi vēl iet, skaidrs, ka Latvijas tautas atmiņā gadi līdz neatkarībai, kā arī cīņas - jo faktiski jau barikādes bija miermīlīgs (no aizstāvju puses) karš - par to ir ierakstīti uz palikšanu, un var tikai pateikties un godāt cilvēkus, kuru dēļ mēs dzīvojam demokrātiskā, brīvā valstī. Lai gan tagadējā paaudze barikāžu laikus nemaz nav piedzīvojusi, ticība Latvijas tautas garam nekur nav pauzudusi. Piemēram, 1991.gada barikāžu muzeja direktors R.Zaļais apgalvo, ka tieši jaunā paaudze būtu pirmā, kas atkal veidotu barikādes, savukārt  D. Īvāns par notikumiem saka tā: "Laiks apzināties, ka jau pasenie notikumi uz mūžiem ierakstījušies Latvijas valstiskajā apziņā." Un lai kas notiktu vēlāk, neviens nevarēs mums atņemt šo lielo apliecinājumu, ka Latvijas tauta ir vēlējusies kāpt uz demokrātijas un neatkarības takas.

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena

4. maijā atzīmē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, kurā piemin 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Ar vizuālajiem materiāliem no šīs dienas varat iepazīties Latvijas Sabiedrisko mediju sižetā. Latvijas neatkarības atjaunošana tajā laikā notika pēc de iure principa, faktiski tas iezīmēja pārejas periodu. De facto Latvijas valsts tika atjaunota 1991. gada 21. augustā. Pie deklarācijas strādāja Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī nupatējais Prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Par Neatkarības atjaunošanu balsoja 138 deputāti. Bija nepieciešamas 134 balsis. Par svētku dienu 4. maijs padarīts 2002. gadā.

Kā varēja notikt Neatkarības atjaunošana?

Protams, viss balstās gan M. Gorbačova perestroikas politikā 80. gadu vidū, gan citos vēsturiskajos apstākļos, taču tīri juridiski to padarīja iespējamu īstu vēlēšanu atjaunošana, kurās pie varas varēja tikt tautas vēlēti cilvēki, nevis partijas ielikteņi. 1990. gada vēlēšanās pirmo reizi tika pieļauta vairāku politisko spēku balotēšanās, tādēļ ar absolūtu vairākumu Augstākajā Padomē (tā toreiz dēvēja Saeimu) tika ievēlēta toreiz aktīvā Latvijas Tautas Fronte (LTF).

Ko saka Neatkarības deklarācija?

Pilnā vārdā to sauc “Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tajā PSRS agresija pret Latviju 1940. gada 17. jūnijā tiek pasludināta par starptautisku noziegumu, tiek noliegti “Tautas Saeimas” vēlēšanu rezultāti, balstoties uz faktu, ka tā tika ievēlēta ar viltotiem vēlēšanu rezultātiem. Tika nolemts, ka Latvija nekad de iure nav iestājusies Padomju Savienībā, kā arī noteikts pārejas posms līdz Latvijas Republikas neatkarības faktiskai atjaunošanai. Šeit iezīmējas zināma pretruna, kuru pamanīja acīgākie lasītāji--ja de iure Latvija nekad nebija iestājusies PSRS, tad jau sanāk, ka šai deklarācijai ir tikai deklaratīvs statuss.

Kā pati pirmā Latvijas valsti atzina Dānija, kas to izdarīja jau 1991. gada 18. martā, taču pēc de facto Latvijas valsts atjaunošanas pirmā Latvijas valsts pastāvēšanu atzina Islande 1991. gada 22. augustā.

Kāpēc pārejas periods?

Lietuva 1990. gada 11. martā, tieši nedēļu pirms vēlēšanām Latvijā, kā pirmā valsts bija paziņojusi par izstāšanos no PSRS un tūlītēju neatkarības atjaunošanu, taču šim aktam sekojošā ekonomiskā blokāde droši parādīja--valsts ir nedaudz pāršāvusi pār strīpu. Tāpēc Latvija, sekodama kaimiņu Igauņu piemēram, noteica neatkarības atjaunošanu, taču ar pārejas periodu, kas noslēdzās 1991. gada augusta puča laikā, kad PSRS tika mēģināts veikt apvērsumu. Kā atzīst daudzi tā laika deputāti un aktīvisti, šajā periodā tikai notika “taustīšanās”, cik tālu drīkst aiziet. D. Īvāns to raksturo šādi: “[...]  ieraudzījuši Lietuvas blokādi, mēs gribējām būt gudrāki par viņiem un uz sevi tiešu Maskavas uguni neizsaukt.” Lai tur būtu kā būdams, jāpateicas kaimiņiem lietuviešiem par to, ka šis process tomēr norisinājās ļoti ātri, un bez viņu kareivības mums varētu norisināties “lēnās reformas”, kā Polijā.

Ko mūsdienās nozīmē 4. maijs?

Mūsdienās 4. maijs ir viena no sliktāk zināmajām svētku dienām, pavisam noteikti nav liekama blakus 18. novembrim, kura sākums gan hronoloģiski ir daudz tālāks. Varbūt tieši tālaika notikumu neskaidrība šo svētku dienu ir padarījusi tik nemanāmu?