Priekšvēsture
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā nekas vēl nebija līdz galam izcīnīts, un tikai vēsturisku sakritību (kurā iekļaujas arī tautas griba) rezultātā Latvija atkal kļuva par neatkarīgu valsti. 1991. gada 1. janvārī tika ieņemts Preses nams, savukārt 7. janvārī PSRS pieņēma lēmumu par desanta vienību nosūtīšanu uz Latviju, kā iemeslu minot iesaukuma nodrošināšanu PSRS armijā. Kopumā Latvijā bija paaugstināta specdienestu aktivitāte
Tomēr pirmsākums pašām barikādēm meklējams Lietuvā, kur valdība veica liberālas reformas, izbeidzot cenu regulēšanu. Tā kā tam bija pretestība no PSRS valdības puses, Lietuvas pārstāvji aicināja aizsargāt stratēģiskus objektus, līdz 13. janvārī notika sadursmes, specvienībām mēģinot ieņemt Viļņas Televīzijas torni. Šajās sadursmēs gāja bojā 13 cilvēki, vairāk nekā 100 - ievainoti. Pēc šiem draudīgajiem notikumiem Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns aicināja tautu pulcēties Doma laukumā, lai atbalstītu lietuviešus un paustu atbalstu uzņemtajam kursam uz valsts neatkarību.
Barikāžu laiks
Akcijas laikā 13. janvārī rīdzinieki sākuši uz savu roku veidot barikādes, galvenokārt Vecrīgā, lai nepieļautu PSRS apvērsuma mēģinājumus. Galvenie apsargājamie objekti bija Latvijas Republikas Augstākā Padome (Saeima), LR Ministru padome, Radionams Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, kā arī tilti. Mazāk zināms fakts, ka barikādes norisinājās arī citās pilsētās, piemēram, Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas.
Vairāku uzbrukumu starpā 20. janvāris izcēlās ar īpaši lielu asinsizliešanu, kad tika nogalināti četri, nāvīgi ievainots - viens cilvēks. Upuru vidū bija kinooperatori, viens vidusskolnieks, kā arī miliči, kas bija iesaistījušies barikāžu veidošanā. Faktiski barikāžu beigu posms bija jau tajā pašā dienā, kad Maskavā vairāk nekā 100 000 cilvēku pulcējās, lai protestētu pret vardarbību, ko PSRS vērsa pret Baltijas valstīm, taču barikādes saglabājās vēl līdz 1992. gada rudenim. Barikādes vēlreiz apstiprināja Baltijas valstu apņēmību un ilgām pēc pārmaiņām, kā arī neļāva sākt Latvijas atkaliekļaušanu PSRS sastāvā ar militāriem līdzekļiem.
Šeit varat uzzināt barikāžu aizstāvju vārdus: Vladimirs Gomanovičs, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš, Raimonds Salmiņš, Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne.
Barikādes šodien
Lai gan Latvijai ir gājis visādi un visādi vēl iet, skaidrs, ka Latvijas tautas atmiņā gadi līdz neatkarībai, kā arī cīņas - jo faktiski jau barikādes bija miermīlīgs (no aizstāvju puses) karš - par to ir ierakstīti uz palikšanu, un var tikai pateikties un godāt cilvēkus, kuru dēļ mēs dzīvojam demokrātiskā, brīvā valstī. Lai gan tagadējā paaudze barikāžu laikus nemaz nav piedzīvojusi, ticība Latvijas tautas garam nekur nav pauzudusi. Piemēram, 1991.gada barikāžu muzeja direktors R.Zaļais apgalvo, ka tieši jaunā paaudze būtu pirmā, kas atkal veidotu barikādes, savukārt D. Īvāns par notikumiem saka tā: "Laiks apzināties, ka jau pasenie notikumi uz mūžiem ierakstījušies Latvijas valstiskajā apziņā." Un lai kas notiktu vēlāk, neviens nevarēs mums atņemt šo lielo apliecinājumu, ka Latvijas tauta ir vēlējusies kāpt uz demokrātijas un neatkarības takas.
