Staļinisma un nacisma upuru atceres diena
Molotova-Ribentropa pakta rezultātā tika sadalīta Polija, Baltijas valstīm, Somijai, kā arī daļai Rumānijas nonākot PSRS ietekmē. Tas bija savstarpējas neuzbrukšanas pakts, kas faktiski padarīja Vāciju un Krieviju par sabiedrotajām Otrā pasaules kara sākumā. Lai gan ne vieniem, ne otriem nebija nodoma turpināt “sadarbību” kara gaitā, šis pakts parāda, kā totalitārie režīmi, darbojoties savās interesēs, nebija pretī sadarboties ar naidīgu varu.Svarīga šī diena Eiropā ir tādēļ, ka komunistiskā režīma upuri, kurus lēš ap 20 miljoniem, vēl joprojām netiek pietiekami apzināti, it sevišķi Rietumeiropā, kura tomēr PSRS uzskata par savu bijušo sabiedroto. Tāpat vairākums kara noziedznieku, kas veica represijas pret komunistu okupēto valstu, tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem, ir palikuši nesodīti. Šo dienu padarot par atceres dienu visā Eiropā, ne tikai tiek veicināta vēstures izpratne, bet arī labāk paskaidroti Otrā pasaules kara cēloņi, un PSRS loma kara sākšanā tomēr nav pietiekami novērtēta.
Lai gan šajā vēl “zaļajā” atceres dienā notiek samērā maz plaša mēroga pasākumu, kā vēstures izpratnes veicināšanas diena tā tomēr var lepoties ar zināmiem panākumiem. Tiek organizētas vēsturnieku konferences, apzināti patiesie nacistiskā un padomju režīma postījumi Eiropā, kā arī pētīti tādi vēsturiski fenomeni kā Sarkanās armijas izvietošanas sekas Eiropā. I. Vaidere, kura organizēja pasākumu, par to izsakās šādi: „Katrs mēs atsevišķi un visi kopā mēs turpinām iesākto, skaidrojot pagātnes notikumus un tādējādi veidojot mūsu kopējo nākotni, kas balstīta uz vienotu nostāju, taisnīgiem nosacījumiem, vienlīdzības principiem un stabilitāti. Esmu pārliecināta, ka, kopīgā piemiņas dienā atceroties totalitāro režīmu nodarīto postu, šādi notikumi vairs nevar atkārtoties.”
Lai gan latviešiem sēru dienu, tāpat kā dzejnieku, ir vesels bars, karogu nu drīkst arī neizkarināt, tādēļ šai atceres dienai vidusmēra iedzīvotāju vidū tomēr ir vairāk dekoratīva nozīme. Tas gan nenozīmē to, ka inteliģences vidū un arī Eiropā no tās nenotiek kas labs - ir tomēr ļoti svarīgi paust savu vēstures izpratni, kad par “pareizo” vēsturi cīnās, ar kādiem nu līdzekļiem māk.
