Kāpēc cilvēkus izsūtīja?
Pēc Otrā pasaules kara tika sākta kolektivizācija, pārvēršot zemnieku saimniecības kolhozos. Lai tā noritētu raitāk, kā arī varētu atbrīvoties no “kulakiem” - tā sauca brīvos zemniekus, kas negribēja darboties revolūcijas vārdā - vajadzēja atbrīvoties no pašiem cilvēkiem, nosūtot viņus uz “pasīliju” (tā kādreiz sauca Brazīliju - šeit tas ir eifēmisms nosūtīšanai uz Sibīriju). Tāpat zemnieki palīdzēja toreiz vēl diezgan aktīvajiem partizāniem - Mežabrāļiem.1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”.
Pēc šī lēmuma vadoties, 1949. gada 25. martā tika arestētas un no Latvijas izsūtītas 13 504 ģimenes. Šie cilvēki tika nosūtīti galvenokārt uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem. No visām Baltijas valstīm tieši no Latvijas izvesti aptuveni 45% izsūtīto, tāpēc Latvija šajās represijās cietusi visvairāk. Diemžēl operācijā kā izsūtītāji piedalījās galvenokārt tieši vietējie iedzīvotāji.
Represijas savu mērķi sasniedza - jau pēc mēneša vairāk nekā 70% zemnieku bija “brīvprātīgi” iestājušies kolhozos. Atgriezties Latvijā varēja tikai pēc 1956. gada, kad valdība mīkstināja attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, kā arī nosodīja Staļina represijas. Pilnībā reabilitēti - tas ir, atzīti par nepamatoti cietušiem - izsūtītie tika tikai 1989. gadā.
