Lāčplēša diena

Lāčplēša diena, kuru svinam 11. novembrī, ir atceres diena Latvijas nacionālā karaspēka uzvarai pār Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Lāčplēša diena ir viens no svarīgākajiem “sarkanajiem datumiem” kalendārā, un tā saistās ar Latvijas valsts pasludināšanas dienu pēc nedēļas - 18. novembrī. Šajā datumā rīdzinieki dodas uz 11. novembra krastmalu, kurā aizdedzina svecītes, un atceres pasākumi norisinās visā Latvijā. Lāčplēša diena, protams, ir diezgan nejaušu izvēlēts datums, jo uzvaru bija daudz, un Lāčplēša dienā tā nebūt nebija pēdējā, taču lielākā un svarīgākā - noteikti. Lāčplēša dienu pirmās brīvvalsts laikā svinēja arī vienkārši kā armijas dibināšanas svētkus, kā invalīdu svētkus, utt. Tomēr šodien mēs galvenokārt atceramies tieši 1. Pasaules kara notikumus, kurus gan piemin arī 11. augustā.

Lāčplēša dienas notikumi ir plaši dokmentēti - par tiem sarakstītas atmiņas, ir palikušas dažnedažādas vēstures liecības, piemēram, karavīru dienasgrāmatas vai līgumi par zemes piešķiršanu algotņiem. Tāpat šo dienu notikumi ir aprakstīti grāmatās, piemēram, Pāvela Bermonta atmiņās (tās tiešām tika izdotas!), kā arī dažādos kopsavilkumos - Latvijas neatkarības karš 1918. – 1920, u.c. Tāpat jaunākajiem skatītājiem noteikti pazīstama arī filma “Rīgas sargi”, kurā Latvijai izteikti draudzīgā gaisotnē tiek dramatizēti šo dienu notikumi 1919. gadā.

Kādēļ svin Lāčplēša dienu?

1919. gada 11. novembrī Rīgai uzbruka t.s. “Bermonta karaspēks”, kuru veidoja vācu un krievu algotņu armija. Pēc 1. Pasaules kara beigām Latvija bija pasludinājusi savu neatkarību - 1918. gada 18. novembrī - taču reālā situācija bija daudz sarežģītāka, un izlija daudz asiņu, lai varētu izvedoties Latvijas valsts. No sākuma lielu daļu Latvijas bija ieņēmusi Padomju Latvijas armija, pēc tam to padzina vācu-latviešu karaspēks, kas ieņēma Rīgu, savukārt pēcāk Igaunijas armija bija gatava uzbrukt Rīgai, taču vācieši pēcāk sabiedroto spiediena dēļ atstāja Rīgu.

Kad vācu armija atstāja Rīgu tā tomēr nepameta Latvijas teritoriju, un dažādu konspirāciju rezultātā tika nodibināta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija, kuru vadīja Rīdigers fon der Golcs un Pāvels Bermonts. Tajā no aptuveni 40 000 armijnieku 6000 bija krievu, pārējie - vācu izcelsmes. Līdz 1919. gada oktobrim t.s. bermontieši bija ieņēmuši krietnu daļu Latvijas un pusi Rīgas - frontes līnija, kurā Latvijas Pagaidu valdības armija cīnījās pret bermontiešiem, bija tilti pār Daugavu. 3. novembrī latviešu karaspēks, kurā kādi 11 500 karavīru, sāka uzbrukumu Pārdaugavai - viņus atbalstīja gan lidmašīnas, gan Sabiedroto flote. 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas, un drīz vien arī no Latvijas.

Ar šo gan Latvijas brīvības cīņas nebeidzās, jo Latvijā vēl bija palikušas Padomju Latvijas armijas paliekas, kuru gan bija maz. 1920. gada 3. janvārī latviešu-poļu karaspēks sāka uzbrukumu boļševikiem Latgalē, un šī gada laikā tad arī tika noslēgti miera līgumi gan ar Vāciju, gan ar Krieviju.

Lāčplēša diena kalpo kā īpaša diena, kurā pieminēt tos, kas gājuši bojā par neatkarīgu Latviju. Lai gan to dienu notikumi mums arvien vairāk kļūst par neaizsniedzamu pagātni, tie ir labi dokumentēti pierādījumi, ka latviešu tauta kādreiz ir vēlējusies kāpt uz neatkarības takas, un, lai kā laiki mainītos, nevienam mums to neatņemt. Šajā dienā, noliekot sveces un vērojot parādi krastmalā, dziedot dziesmas pie brīvības cīnītāju kapiem un klausoties svinīgās runas, varam godināt tos, kuri miruši šīs valsts vārdā un kuru dēļ mēs tomēr varam teikt, ka mums šodien ir ļoti paveicies.