Mātes dienas pirmsākumi
Mūsdenu svētku versija sākās ar Ennas Džārvisas rīkoto savas mammas piemiņas pasākumu kādā Rietumvirdžīnijas baznīcā. Tas notika 1908. gadā, taču Džārvisa par šādu svētku ieviešanu sāka cīnīties jau 1905. gadā, kad nomira viņas mamma. Viņas mērķis bija atlikt kādu dienu, kurā pieminēt savu mammu, pēc viņas vārdiem (kuriem daudzi bez šaubām piekritīs) - cilvēku, kurš mūsu labā ir izdarījis visvairāk.Lai gan sākumā Džārvisu izsmēja - kongresā gāja runas par to, ka “tad jau vajag arī dienu sievasmātēm”, jau 1911. gadā visos ASV štatos Māmiņdienu uzskatīja par svētkiem, un Vudro Vilsons 1914. gadā proklamēja Māmiņdienu par oficiālu brīvdienu, kura gan ASV tāpat iekrīt brīvdienā - maija otrajā svētdienā, tāpat kā pie mums. Interesanti, ka pati Džārvisa pēc tam rūgti nožēloja svētku komercializāciju - aizgāja pat tik tālu, ka viņa patentēja frāzes “Mātes diena” un “otrā maija svētdiena”.
Latvijā Mātes dienu sāka atzīmēt 1922. gadā, un no 1934. gada to svinam tajā pašā dienā, kā tagad. Padomju vara šos svētkus īsti neatzina (lai gan tie arī nekur nepazuda), un kopš 1992. gada Māmiņdienu atzīmējam kā ierasts. Ne pārāk populāra, bet tomēr tikai šai dienai raksturīga tradīcija ir spraust pie apģērba neļķes - krāsainas, ja mamma vēl ir dzīva, bet baltas, ja viņa jau ir viņsaulē. Tie, kuru mammas ir mirušas, parasti šajā dienā apkopj kapu kopiņas. Savukārt bērni skaita pantiņus un māmiņām dāvina puķes - parasti neļķes - un pieaugušie, kas ir ārzemēs, ar mammām sazinās skaipā, taču aizņemtie tepat Latvijā viņām zvana un solās drīz apciemot.