Pēc gadsimtiem, kuros “pielūdzam svešu Dievu”, Jāņi ir palikuši par vienīgajiem svētkiem, kuros latvieši nekaunīgi nododas savām pagāniskajām izdarībām, tiesa - kristieši smejas pēdējie, jo svētku nosaukums aizgūts no Svētā Jāņa. Tie ir vislatviskākie svētki, kuri mēroga ziņā salīdzināmi ar Baltijas valstīm tik plaši tiek atzīmēti tikai Somijā un Zviedrijā.
Jāņu tradīcijas
- Jāņuzāļu plūkšana - meitenes pļavā lasīja jāņuzāles, ar kurām pušķot mājas un no kurām pīt vainagus. Tāpat māju pušķoja ar bērzu un ozolu zariem.
- Vainagu vīšana - vainagi ir saules simbols, tāpat kā jāņuguns un siera rituļi. Arī tie saistījās ar auglību.
- Dziesmu dziedāšana - līgot nozīmē arī dziedāt dziesmas, un tāpat kā tagad Latvijas Radio, kādreiz tās skandēja jau 2 nedēļas pirms pašiem svētkiem. Parasti šajos svētkos izvelk dziesmu grāmatu, un laiž vaļā visu, ko atceras un neatceras. Aplīgojot jeb apdziedot ar dziesmām var likt lietā visas savas dotības, kamēr vien tevi nepasūta bekot (sēnes šajā laikā neaug). Un, ja alus dzerts pavairāk, var droši teikt “Sieru, sieru, Jāņamāte, alu, alu, Jāņatēvs”, un jūs tāpat sapratīs.
- Papardes zieda meklēšana - kas atrod papardes ziedu, tas atrod laimi, bagātību un gudrību. Mūsdienās, protams, ar papardes ziedu saprot ko pavisam citu, kas arī var nest laimi un varbūt arī bagātību un gudrību, taču kādreiz cilvēki trakojuši ar slotas kātu un devušies mežā meklēt papardes ziedu. Kas svarīgi - tas ticis meklēts vienatnē. Starp citu, par tiem, kas dzimuši martā, nereti saka “Jāņabērns”, jo tad pēc šiem svētkiem pagājuši apaļi deviņi mēneši…
Mūsdienās pie tradīcijām jāpieskaita arī došanās pie dabas - citi dodas pie jūras, citi uz lauku mājām, vēl kāds uz pilsētas svētkiem, un slinkākie uz 18. novembra krastmalu, kurā svētkus rīko Rīgas Dome. Pie retāk ievērotām, bet tomēr visiem zināmām tradīcijām ir t.s. pūdeles kāršana, kad staba galā uzceļ ar darvu pildītu trauku, kuru aizdedzina saulrieta laikā.
